MĪĻIE MĒNESGAISMIEŠI ! Es vēlos jums vēlreiz pastāstīt, par ko šis viss ir, bija un būs.
Šī cilts izveidojās pirms teju desmit gadiem - iesākumā kā MATKA tribe, tad pārtopot par M O O N L I G H T tribe jeb Mēnesgaismiešiem.
Šī cilts vienmēr ir bijusi par staltu, radošu, meklējošu ļaužu sanākšanu kopā. Viens var daudz, taču, sanākot kopā, mēs spējam radīt vairāk, izstāstīt šo Visumu krāšņāk. Šo gadu laikā ir radušās vairākas šādas skaistas sadarbības, kas uzplaukušas kā īpaši un jaudīgi projekti. Ir bijuši arī īssavienojumi un atvadas. Ir bijusi dzīve.
Taču nesen es apjautu, ka, gadiem ejot, ir mazliet aizmirsies šis stāsts par būšanu kopā brīvā gribā, vienlīdzīgā došanā, neatkarībā. Tie apļi, kuri šo visu ar lielu jaudu uzsāka, ir sazarojušies tālāk un plašāk, paši izveidojuši savas kopienas. Savukārt, tie, kuri klātnākuši vēlāk, nav iepazīstināti ar to, kas šīs ir. Vai arī ir, taču nevēlas šo vēsti sadzirdēt. Tamdēļ ir pienācis laiks atminēties, kas mēs esam.
Sāksim ar to, kas tad īsti ir CILTS šajā kontekstā. Vārdnīcas mums stāsta šādi.
Cilts ir : 1. Sabiedrības organizācijas forma pirmatnējās kopienas iekārtā. 2. Radinieku kopa ar vienu izcelsmi; dzimta. 3. Cilvēku grupa, ko apvieno kopējas pazīmes, darbība, idejas, mērķi (ar piebildi - lietots, lai piešķirtu poētiski stilistisku nokrāsu)
Mēs esam trešie. Mēs esam cilvēku, Dvēseļu kopa, ko apvieno kopējas iezīmes (mēs pasauli jūtam līdzīgi, lai cik dažādi mēs nebūtu, ir viena stīdziņa, kas mūs visus savieno). Mēs esam radītāji, darītāji, sapņotāji, citādāki redzētāji. Tāpēc - Mēnesgaismieši, tie kuri raugās savā dziļumā.
Mēs neesam sabiedrības organizācijas forma, mēs neesam arī radinieku kopa. Es, ININ NINI, esmu saucējs, dziesma, kas aicina pievienoties, taure, kas pūš iz aicinājuma taures no egles galotnes.
Mans mērķis un ideja ir palīdzēt katram pašam uztaustīt un iegrimt savā autentiskajā būtībā. Es esmu atbalsts, katalizators, bet neesmu dzemde, kurā var uzkavēties mūžīgi. Mans mērķis ir palīdzēt piedzimt vai pārdzimt, piedāvājot zināšanas un ceļus. Es varu iemācīt staigāt, taču - būs jālāčo pašiem. Es neesmu stute, es neesmu māte, tikai mazliet uz īsu brīdi, kad tam, kurš ceļas, ir pagalam grūti - aukle. Es neesmu guru. Es esmu saucējbalss un pārcēlājs. Ar laiku man ir pievienojušies vēl citi tādi paši. Un mēs stāvam neatkarīgi un braši, kopā, bet atsevišķi.
Saskaroties ar dažādām new age garīguma formām vai austrumu tradīcijām, sabiedribā ir radusies pārliecība, ka visām ciltīm un domubiedriem patiesa mīlestība ir bezizņēmumu saplūšana vienā amorfā vielā. Es nesaku, ka tas ir nepareizi. Es saku, ka tie, kuri šo visu Mēnesgaismiešu pasākumu veidoja un veido, tādi nav. Mēs esam ziemeļnieki, mēs gribam dzīvot savos baltos kreklos nevis līst otra mājā, istabā, zeķēs. Mēs esam atsevišķi, bet kopā, kopā, bet atsevišķi.
Tas, protams, biedē, jo mums visiem gribas būt piederīgiem un gribas to klēpi, kurā ierausties un palikt drošībā mūžīgi. Kā tas ir - es esmu brīvs, bet mīlēts? Kā tas ir - manā vietā neviens cits mani nepaveiks? Bet dziļi jutīs un ticēs, ka izdosies.
Laika gaitā es esmu kļūdījusies, iespējams, radot priekšstatu, ka aiz paraksta "Vecajie" slēpjas vēl kāda īpaša slepena grupa, kurā jāiekļūst. Tie vienkārši esam mēs, vecie, kuri šeit ir jau no paša sākuma, sauc jau no paša sākuma, stāsta stāstus no pirmslaikiem.
Patiesībā tie Vecajie esmu es, ININ, Trīspadsmit Sapņotāju nama sirds Monta un vēl uz pirkstiem (jāatzīst gan uz visiem, cik vien ir) skaitāmi daži līdzgaitnieki. Mēs vienkārši esam šeit jau mūžīgi. Tur viducī nav nekādas sektas, nekādas slepenās vienības. Esam mēs, kas, patiesību sakot, strādā melnām mutēm, lai to dziesmu turpinātu dziedāt. Tie, kuri pazīst mani un Montu, labi zin, cik introvertas būtnes mēs esam. Atklātas, bet privātas. Mēs esam savienība, kas visu laiku strādā. Un mums blakus ir pasniedzēji un cilts ļaudis, kas arī visu laiku strādā. Mūsu mīlestības burvība ir tieši tajā dziļākajā saiknē un uzticībā. Tu zini, ka es zinu, ka tu zini - tāds varētu būt īsākais raksturojums.
Ir ļaudis, kuri ir taujājuši - nu, kad tad es beidzot būšu tajā ciltī, kad es būšu iekšpusē, kad man atvērs slēgtās durvis, kad manās vēnās tecēs zilzaļās izredzētības asinis. Un netic, kad saku - tu nevis būsi ciltī, bet tu esi cilts. Tu esi tas, kurš šo kopābūšanu veido ar savu stāju, uzplaukumu, esot autentiski tas, kas esi. Jā, mēs esam atturīgi ziemeļnieki, bet tā mīlestība ir godīga, dziļi sakņota un kopta.
Lai kopāsanākšana varētu notikt, ir nepieciešama enerģijas apmaiņa - cits nāk ar savu darbu, cits ar atbalsta naudu, maksājot par dalību mācību apļos un ceremonijās. Ja nevēlas būt sekta vai vienīgās patiesības sludinātāji, ko tādu var uzturēt tikai tad godprātīgi ieguldot. Mēs darbu, jūs darbu, finanses, cita veida atbalstu. Taču vietu šeit, Mēnesgaismiešos, nevar nopirkt. Tāpat kā tu pats sevi nevari nopirkt - uzpirkt, jā, bet nopirkt autentisko “es” nevar. Tava samaksa ir atklāsmju praktizēšana un pārdzimšana, ceļa iešana un piedalīšanās sevī.
Apkārt klīst leģendārs raksturojums par mums kā par "dārgiem un nepieejamiem". Jā, samaksa ir gana augsta - tavs fokuss, tava atbildība, tavs darbs ar sevi. Tava enerģija (vari teikt arī - nauda), griba un strādāšana. Nepieejamība arī gana liela - mēs neradām ilūzijas, atkarības lokus, garīgo pieredžu "šoperiem" te gana ātri apnīk.
Es augu savā vietā, tu savējā. Tev manu vietu nevajag, tev nevajag manu likteni - tev vajag sevi. Kā teiktu mans tuvs draugs "tas sāp", vai ne? Bet tikai uz mazu brīdi, jo, kad patiešām nolem piedzimt, tad tu atklāj, cik skaisti, ka ir kāds, kurš negrib tevi turēt atkarībā un redz tavu patieso būtību. Tad tā sanākšana ir. Īsta.
Man ir spēcīgas dvēseliskas aizdomas, ka pavisam drīz mēs kā cilts pārdzimsim. Ja tur iekšā kaut reizi ir stīgojusi tā stiprā, bet neatkarīgā stīdziņa, kas mūs, Mēnesgaismiešus, vieno - ieklausieties. Iespējams, arī jums ir kādi ceļa vārdi vai atklāsmes. Padalieties ar tām.
Jo pavisam drīz. Mēs pārdzimsim.
Mīlestībā, ININ
