ININ NINI tapšanas stāsti
|
Pirmā grāmata / Sākumi
|
MELNAIS KATLS
Man kļūst tik slikti, tik mežonīgi slikti pašai no sevis, nelabi no pašiem dziļumiem, no serdes. Es smagi saļogos ceļgalos, mans vājums pārņem ikkatru ķermeņa šūnu. Viss, ko es vēlos, ir saļimt pie dziednieces kājām un beidzot pēc visiem šiem gadiem izlūgties glāstus, mīļumu, kaut roku uz savas pieres. Pēc visām šīm dienām bez ēdiena, esot nepārtrauktā lūgšanā un atvadās no visa liekā. Pēc visām šīm dienām, kad lūdzos, lūdzos, lūdzos, lai man noņem visu lieko, lai es spēju atvadīties no visa kaitīgā, lai man pietiek spēka nocirst veco un atvērties jaunajam. Pēc visām šīm dienām, kad lūdzos, lūdzos, lūdzos atļauju strādāt ar augiem un caur savām rokām atklāt to dziedinājumu cilvēkiem. Pēc visām šīm dienām es esmu pārgurusi, es drebu, mani svārki pinas gar kājām, jo gurni tos vairs netur, tik vāja esmu kļuvusi. Pēc visām šīm dienām, kad sapņi saplūduši ar nomodu, ceremoniju darbs ar katru soli, kas sperts šajā realitātē, es lūdzos un lūdzos – mans augs, mans skolotāj, Ayahuasca, Ayahuasca, lūdzu, lūdzu, palīdzi man, atbalsti mani, tik ļoti pretīgi ir redzēt, kā lobās kārtu kārtām nost ego ļerpatas, lēveri, kā slīd nost personības gļotas. Es esmu gatava, gatava, gatava tev. Pilnīgi negatava un absolūti gatava. Pirms darba ar tevi man nebija ne jausmas, ka tu ģērbsi mani tik kailu, zem vienas nolobītās ādas apakšā atkal atrodot nākamo, zem nākamās – vēl jutīgāku trešo, piekto, desmito.
Es raudu un reibstu, trīcu un streipuļoju un vienlaikus iekšējā gaismā tik skaidri zinu, ka šis ir pareizi, cik viss šis ir pareizi. “Tu vēlies darīt šo darbu?,” iepriekšējā naktī ceremonijā man prasīja dziedniece ar melnu ādu un zilām acīm. “Tad aizmirsti par savu personību, aizmirsti par savu čaulu, es tikai tīrs kanāls, tīra gaisma.” Atmet, atmet, atmet.
Pēc visa šī skalpēšanas darba, es visbeidzot esmu sasniegusi to robežu, kad speru soli pretī saļimšanai, pretī vārdiem: “Es vairāk nevaru”. Es vairāk nevaru, ņem mani visu, es vairāk nevaru. Esmu gatava saritināties kādam pie kājām un nomirt.
Un tieši tajā, pēdējajā mirklī kāds piepeši, ļoti lietišķi sauc – nāc! Tagad! Uzroti augšup kleitas malu, paplet savas kājas, apņem ar tām milzu apkvēpušo, melno katlu un ar rokām sāc spiest no apziņu verošajām Chacaruna lapām ārā sulas, sauju pa saujai, velkot ārā no vēl karstās, topošās dziedinājuma dziras, kas jāvāra tik daudzas stundas, kas top ļoti sūrā zemes darbā. Nāc strādāt, iztaisno muguru un ķeries pie darba.
Mana sirds iedziedas, es skaidri saprotu, ka Skolotāja Auga gars mani ir sadzirdējis un saredzējis. Taču kā allaž to paveicis tik gudri, mātišķi, dievišķi un stingri reizē. Dzirdu auga strāvojumu sevī. Tev nepalīdzēs saļimšana uz grīdas. Tu esi šeit atbraukusi mācīties mani, izzināt mani, tad es tevi šajā ceļā vedīšu – caur darbu, caur strādāšanu ar mani. Ne tikai dziedot, izjūtot, dziedinot un strādājot ceremonijās, bet arī tagad, kad es vēl topu, kad mani ir jāvētī no koku stumbriem, jāstampā ar kailām pēdām, jāvāra līdz viss burbuļo. Dzirdu viņas balsi sevī un iegremdēju rokas brūnajā dzirā.
Un tajā brīdī, brīdī ar melnajām rokām, kas iemērktas sīvā šķidrumā, melnā katlā kaut kur zaļa laukuma vidū, kaut kur starp kokiem, akmeņiem, upēm un ūdenskritumiem Dienvidamerikas džungļos, viņa pie manis nāk.
Pirmo reizi redzu viņu tādu – tik sievišķīgi skaistu, tik mirdzošu, liegi purpura indigo vizumā. Viņa nāk, izvijoties no čūskas ādas. Arī iepriekš viņa manī ir bijusi čūska, tīra enerģija, balss, sajūta, džungļu zaļums, Visuma raksti. Taču sieviete – vēl nekad. Mans ķermenis, manas rokas turpina spiest slidenās, brūnās, svētās apgaismības lapas dzelžainā toverī un mans gars izbrīnā stāv blakus Ayahuasca dvēselei kaut kur džungļu vidū pie izvīta stumbra – vīteņa.
Sievišķīgi tik glīti nosēdusies koka pavēnī un aicina mani sev apsēsties blakus. Kādu brīdi viņa uz mani neskatās, bet es jūtos tik pieņemta, apņemta, jā, draudzene. Dievietes draudzene, mīlēta, uzlūkota, cienīta. Šī vienkāršība, siltums un cēlums mani ļoti pārsteidz, mazliet mulsina un ielīksmo. Ir silti, silti, silti. Es aptupjos viņai blakus, balstoties uz labā gurna, viņai pie kreisās rokas. Man nav vecuma, nav dzimuma, esmu kaut kur no aizlaikiem, mana āda krāsojas te melna, te iedzeltena, te balta, te sārta. Vienlaikus esmu es un vienlaikus maza meitene ar šokolādes melnu ādu no Āfrikas klajumiem, skuķis ar appūstiem vaigiem no Himalaju pakājes, džungļu bērns ar sarkanā izkrāsotu seju.
Priekšā, zāles klajumā viņa ritina vaļā senu papirusu, galos tam ir kokā grebti rokturi un vidū plešas tāda kā karte, kurā izvītas kalnu grēdas.
“Tagad tu stāvi uz vienas virsotnes,” viņa liegi, taču stingri saka. Šķiet, ka viņas vārdi ar sīku adatu tiek grebti manās smadzenēs, manā atmiņas laukā.
“Te, augstajos džungļos, te ar mani tu celies augšup vienā zināšanu ceļā. Taču tavs ceļš vedīs tālāk, līdz visas mozaīkas detaļas saliksies vienā.”
“Tev jāuzkāpj vēl trijās virsotnēs, jāatveras vēl trim zināšanu ceļiem, lai tiem pa vidu var iegriezties kodols, lai viss beidzot top piepildīts. Tev jāuzkāpj tajās visās, jāsavieno un jāvēsta mana vēsts”. Viņa paceļ acis no apsūbējušās kartes un paraugās uz mani savā vizējumā, uz galvas viņai rotājas staru diadēma, kas pie deniņiem veido īsākus stariņus ar maziem, mirdzošiem punktiem galos, tuvāk vidum stiepjas arvien garāki un galvvidū paceļas stalti augšup trijos spēkpilnos gaismas staros, kuru katru apvijuši trīs mirdzumi, trīs neaprakstāmās krāsās vizoši apļi.
Tas nu ir pateikts, viņas skatiens manā dvēselē urbjas mūžīgi. Caur šo skatienu es redzu savu ceļu, savu kāpienu, redzu visus, ko satikšu, ko pametīšu, vārdus, ko paudīšu un rakstus, ko atvēršu.
Kādu laiku mēs tā sēžam. Dieviete un dvēsele.
Pēcāk es pateicībā apviju viņu ar ziediem, no kāju pirkstgaliem līdz pat maigajam zodam. Viņam man rokās ieliek Mēness kristālus – es uzreiz un nepastarpināti tos atpazīstu, jo tik daudzas reizes, dzīves esmu staigājusi pa Mēness virsmu, pa kristālu gatvēm un virs mirdzošās dimanta lodes, kas griežas tā iekšpusē.
Attopos jau pie cita katla, kas burbuļo virs uguns. Glumās, stīvi smaržīgās lapas ir izspiestas, tagad manās rokās ir koka gabals, ar ko apļos griežu jau satumsējuši brūnu svēto dziru. Griežu un griežu, čukstot vārdus un dziesmas, kas plūst man cauri. Griežu un griežu, lai nepiedeg, lūdzos un lūdzos, lai augi man pasaka īsto brīdi, kad medicina ir gatava. Mans cilvēka prāts šaudās, mana sirds dauzās, taču tad pienāk skaidrs, zibensskaidrs brīdis, kad dzirdu sevī purpurā mirdzošās Ayahuascas balsi, kas iesākumā bijusi čūska, tad džungļu smaragda mirdzums, tad balss un tagad jau skaidri vizošs Dievietes gars.
“Ir gatavs,” viņa saka.”Dzirdi mani, nešaubies”.
Kopā ar vairākiem spēkpilniem vīriem noņemam katlu no uguns, sargoties, lai tajā neiepil neviena lietus vai ūdens lāse, jo tad viss daudzo dienu darbs būtu vējā. No mana ķermeņa vājuma vairs nav ne miņas. Pie manis pienāk mana Skolotāja, paraugās katlā un atplaukst sirsnīgā smaidā. Pārsteigumā atpazīstu viņas smaidā kaut ko vēl dziļāku – caur viņas muti, vaigiem un acīm smaida pats Ayahuasca gars. Mana šamanka atbalstoši māj ar galvu, ir labi, viss ir labi.
Jūtu, kā nesvarīgais atkal jau ir nokritis, manas personības, skumju, nezināšanas mizas jau sen aizskalotas projām. Nepavisam ne tā, kā biju domājusi. Šoreiz pieliekot pie darba, pie kastroļiem, pie kvēpiem, starp lipīgiem, brūniem kausiem un dubļos izmīdītu zemi tur, kur top dvēseles dziedinājuma virums. Pieliekot pie darba šeit, šajā realitātē un arī tur – kur tagad man priekšā stāv kāpiens vēl trijās virsotnēs, vēl trijās virsotnēs.
Es esmu redzošā tumsā tā rit mans mirdzošais, sāpošais, izslāpušais, piepildītais ceļš.
|
To be continued jeb Katru nākamo nedēļu grāmata pati rakstīsies uz priekšu
Kommentare