Šodien es izliku kārtis. Tās pašas apsmietās, nonivelētās. Tās pašas, kurām tic, netic un no kurām ir tik ļoti bail.
Šodien es izliku kārtis par to, kas tev, man un šai pasaulei ir vajadzīgs.
Un tās parādīja spēku, kas ilgojas, alkst mīlēties ar citu spēku, lai būtu pilnīgs, lai radītu ko absolūti jaunu.
Tās teica, kliedza, lūdzās, sauca.
Vīrišķība.
Celies iekšā ikvienā no mums. Jo sievišķība ir augšāmcēlusies un tā nezina, ko tā dara. Tā nespēj bez tevis tikt galā.
Tas, kādu sievieti zināja agrāk, senlaikos, mītos, ir atmodies. Pirmatnējais, radošais, plosošais, ārdošais, ceļošais, gremdējošas, dejojošais, nāvējošais – pēc mēģinājuma to neprognozējamības dēļ uz pāris gadu tūkstošiem atlikt malā, tas atkal veļas ārā. Nenormāli veļas, nevaldāmi, nepieskatāmi. Sievietes vara – mistiskā, melnā, radošā tumsa, tumšais un auglīgais ir augšā.
Sievišķību vairāk nevajag modināt, sajutusi iespēju izspraukties no tai uzliktajiem žņaugiem, sajutusi to, ka ir pienācis laiks, kad to vismaz fiziski vairāk nededzinās uz sārta, tā plosās un nav apturama. Tieši tā īstā, asiņainā, miesiskā, mistiskā, kosmiskā dzīvības un nāves zinātāja – sievišķība, tā ir modusies, ir atļāvusi sevi atminēties. Ik minūti šī mošanās ieslēdzas aizvien jaunos un jaunos ķermeņos. Sievietēs kā sajūta par savu spēku un vīriešos kā pēkšņa atklāsme, ka kaut kas dziļi viņos arī ir nevaldāms, neplānojams, velkošs, dzīvs. Ik minūti kāds no mums sajūt grūdienu iekšās, vēderā, sirdī, kaklā, ānusā – un šī enerģija ceļas.
Sievišķību vairāk nevajag modināt, tā uzņem apgriezienus un vīrišķības neatbalstīta, tūlīt nodedzinās visu savā ceļā, visu. Tas ir vulkāns, kā lavu nevar izsmelt, apturēt, tikai ievirzīt, lai tā nodedzina kaitīgo un ļauj izglābties svarīgajam.
Sievišķība beidzot ir izspraukusies un pasaulei ir cerība. Sievišķība beidzot ir izlauzusies un pasaulei draud briesmas.
Vīrišķība, tagad celies tu. Bez tevis tavā patiesajā būtībā sievišķība nopostīs pati sevi, tā aprīs un iznīcinās, tā šaudīsies un juks. To nedrīkst ierobežot, tā ir visas kustības, virzības pamatā, un tomēr tā nespēj viena.
Tai nepieciešama, tik ļoti vajadzīga ir vīrišķība, kas ir absolūtais, viedais vērotājs un zinātājs ikvienā no mums. Vīrišķība, kas ir ietvars, kas ir pamats visam augošajam, kas tur un tur, atbalsta un atbalsta, vienkārši zinot un apzinoties būtību. Vīrišķība, kas ir miers, līdzsvars mīlestība bez sākuma un gala.
Īsta vīrišķība ir tā, kas vēro, zin, gādā, nodrošina, sargā, taču arī brīvlaiž sievišķību. Un īsta sievišķība ir tā, kas rada, mutuļo, plosās, rada un tomēr ļauj sevi ielikt virzībā, ļauj par sevi parūpēties.
Vīrišķība, celies ikvienā no mums.
Un īpaši sievietēs, lai no tā spēj augšāmcelties vīrieši, kuri sev blakus redz viedas, mūžzinošas, savu vērtību lolojošas būtnes, kuras rada bez pazušanas, bez histēriskas rijības, kurām nu ir miers un paļāvība plūdumam.
Un īpaši vīriešos, kuri atzīst savu radošo, maigo, nežēlīgo, neizskaidrojamo pusi un tieši tāpēc spēj sākt radīt lietas, kas stāv pāri laikiem, kas saudzē, atbalsta, taču šķeļ nost arī lieko, nomet ilūzijas un liekas domu, ego, varaskāres konstrukcijas.
Šodien es izliku kārtis par tevi un mani.
Un šo pasauli.
Lai lūgtu ienākt starp mums tik ilgi gaidītajai, pārprastajai, ilgotajai vīrišķībai – tādai, kāda tā ir neizdomāta, tādai, kāda tā ir serdē.
/
Skaties ilgi – šī ir viena no neticami skaistajām, dziļajām Haindla taro kāršu kārtīm – Mother of Wands, uz kuras attēlota melnā dieviete Kali, kas simbolizē mežonīgu, radoši graujošu sievišķo enerģiju, tumšo spēku, seksualitāti, mūžigi mainīgo, topošo. Zem viņas tu redzi Šivu, kas savukārt ir mūžīgais liecinieks, vērotājs un ietvars. Šī kārts nav aicinājums pieslieties vienai vai otrai mācībai – drīzāk mēģinājums tevi uzrunāt citā valodā – simbolu valodā, kurā runā tava zemapziņa un dvēsele. Pavēro šos abus, izzini, ko jūti, kas tevī ataust, kam tu pretojies un kam esi gatavs, gaidošs. Paspoguļojies šajā. Tur esi arī tu.
Comments