top of page

Stāsts par puķi

STĀSTS PAR PUĶI

/

BUD BLOOM BLOSSOM īpaši SHAPE Magazine

SHAPE:

Kāpēc tik daudzas sievietes aizvien vēl kaunās no saviem dzimumorgāniem?

BBB:

Vulva jeb joni, kā to dēvē citās kultūrās, ir ķermeņa daļa, kas vistiešāk atgādina par to, ka lietas nav “tik vienkāršas”, ka ir kas vairāk, dziļāks, mistiskāks – kaut kas “aiz miesas”. To dziļumos apzinās visi – sievietes vīrieši, sabiedrība kopumā. Un mums visiem lielākoties ir sasodīti bail no šīs mistiskās pieredzes, jo tas liek mums izkāpt no sava drošā ego būra, kur viss ir skaidrs, šaurs un drošs. Tāpēc tiek veiktas visas “iespējamās darbības”, lai aizbēgtu no saskares ar šo Patiesību, ar šo dziļumu. Jo vairāk kā simts gadus mēs esam uzstājīgi līdz ar tehnoloģiju un cita veida progresu sev iestāstījuši, ka “spējam visu kontrolēt”, ka nav nekā Aiz, Pirms, Pēc, esam tikai mēs un mūsu šaurums.

SHAPE:

Vai šī kauna sajūta ir veidota apzināti?

BBB:

Noteikti. Un ne jau pirmo reizi cilvēces vēsturē – raganu medības un vēlme “izskalpēt” sievietes spēku un tās spilgtāko simbolu – joni, ir sena jo sena. Rietumeiropā tas notiek ar vārdiem, attieksmi, citiviet ar tiešu vardarbību – piemēram, mazām, trauslām meitenēm bez anestēzijas veicot vardarbīgu klitora nogriešanu, lai liegtu sievietei baudu. Tāpēc klusums, bailes, nemiers – tas viss ir tik dabīgs šajā jautājumā.

Nesaukt lietas vārdos, piešķirt tām kauna un neērtības sajūtu, izvairīties uz tām skatīties, kā tas ir noticis ar sievietes dzimumorgāniem – tā ir tik sena un nodrillēta metode, kā izslēgt no sabiedrības apziņas svarīgo. Slavenajā Džordža Orvela grāmatā 1984 no cilvēku apziņas tiek mērķtiecīgi izslēgts vārds “brīvība” – līdz cilvēki vairāk neizprot, ko nozīmē šī sajūta, ideja. Mūsu sabiedrībā tas ir noticis ar vārdiem “vagīna”, “vulva”, “dzemde” , strikti padarot tos piederīgus tikai medicīnai, porno industrijai vai lamuvārdu klāstam, nošķeļot to no garīguma, dvēseles, ikdienas. Jo tādējādi mēs bēguļojam no konfrontācijas ar Lielumu, ar Visumu. Mūsu sabiedrība šajā ziņā ir bruņinieks, kas izvairās sastapties ar Lielo, Nezināmo un labāk dezertē, nemaz neskatījis Pūķi vaigā. Mēs esam kolektīvi nolēmuši, ka nevēlamies “iet tālāk”, ka gribam justies drošībā. Ikviens, kurš tomēr pārkāpj šo nerakstīto vienošanos un pārvar bailes sastapt vagīnu vaigu vaigā, tādējādi piedzīvojot mistisko transformāciju, ir bīstams. Un izolējams. Un saucams par “perversu” , “ muļķīgu” vai “bābisku” .

SHAPE:

Vai pasaulē šie uzskati sāk mainīties?

BBB:

Sieviete var sabiedrības spiediena un izkropļoto skatījumu dēļ atslēgt savas sajūtas par mistisko, dvēselisko, raugoties uz savām rokām, vaigiem, potītēm. Taču, kad runa ir par vulvu, vagīnu, dzemdi, tad te atslēgt dziļākās sajūtas un zināšanas ir neiespējami. Pat atslēdzot sajūtas, tās pārvēršas atsalumā, kompleksos, bieži sāpēs un slimībās, ko nevar nejust, kas turpina sēdēt ķermenī,  apziņā un bezapziņā. Mēs zinām, ka “tas, kaut kas tur lejā” slēpj dziļāku savienību ar šo Visumu. Tā slēpj mistiskas pieredzes – pirmos pieskārienus pašai sev, pirmos orgasmus, pirmās mēnešreizes, vēlāk citas dzīvības – peņa ienākšanu, sāpes, tad bērna ieņemšanu, dzemdības, pārdzīvojumus. Mēs Zinām un no tā nevar aizbēgt.

Paskatīties uz vagīnu un vērot to nozīmē ieraudzīt Esību visā tā pilnībā – ar labo, ar ļauno, ar sāpēm, ar baudu, ar dzīviecisko un dievišķo, ar biedējošo un dzīvinošo. Tas nozīmē atbildības uzņemšanos par sevi, par savu ķermeni, par Dzīvības brīnumu. To uzlūkot nav viegli un mūsu sabiedrībā to nemāca. Tieši otrādi, attieksme, ko pauž sievietēm kopš mazām dienām ir – tas nav smuki, tas ir neglīti, tas smird, tas ir jāslēpj. Bieži mazām meitenēm ļoti ilgu laiku līdz pat puberitātei ir priekšstats, ka ar to vietu “tikai čurā” un izteikti sasien kopā seksualitāti ar urinēšanu un izkārnījumiem, kas ir vēl viens rietumu sabiedrības tabu. Mēs izaugam ar pārliecību, ka vulva ir gaļīgs, glumjš ādu kroku lēvenis, uz kura turklāt vēl aug spalvas, kas mūsdienu sabiedrībā sievietei ir absolūts tabu – nekādu splavu padusēs, liela kaunuma apmatojuma, nekā dzīvnieciska, nekontrolēta un patiesa! Vagīna tiek prenostatīta skaistajam, slaikajam, veselīgajam penim, kas ir vērsts uz āru, uz iekarojumiem, ir sataustāms un saprotams (cik raksturīgi mūsdienu racionālajam iekarotāju laikmetam!), turpretī vagīna iet “tumsā, dziļumā”, nepārtraukti slēpjot divas dabas – te tā ir bezgala maiga, trausla un prasa lielu mīlestību un patiesu baudu, lai atvērtos orgasmiem. Te atkal tā ir līdz neprātam izturīga un ikmēnesi pārcieš sāpēs un asiņu mutuļus, nemaz nerunājot par dzemdībām, kad tā unikālā veidā atveras un atkal savelkas bērna piedzimšanai.

Taču atgriešanās notiek. Pamazām, ļoti lēnītēm.

SHAPE:

Kā tu redzi, kā notiek šīs pārmaiņas?

BBB:

Pēc tik liela “pārkultūras” (sabiedrības stereotipu un priekšstatu veidots burbulis, kas aizklāj patieso lietu dabu) spiediena atgriezties pie tīras, skaistas, maigas un drosmīgas domas par savu puķi – vulvu jeb joni ir ļoti grūti. Viena lieta ir ieraudzīt savu vagīnu spogulītī un pieņemt to ar miesas acīm. Pavisam cita lieta skaistumu ir ieraudzīt ar savām emociju acīm, “nomainīt bildi” iekšienē. Tāpēc mans ieteikums pēc maigas aplūkošanas spogulī, iztaustīšanas un izjušanas ar saviem pašas pirkstiem, ir transformēt savu iekšējo bildi, radot – burtiski darot to, kas sievietei vislabāk padodas. Visvienkāršākais veids, ko jau 1975. gadā izmantoja māksliniece Ti Korīna, ir ņemt rokā krāsas un izkrāsot viņas Vagīnu krāsojamo grāmatu (The Cunt Coloring Book, Tee Corinne). Vai darīt jebko citu, ļaujot savam “bērna garam”, savam pirmatnējajam garam spēlēties un radīt. Izzīmēt, krāsot, zīmēt, izdziedāt, izgrebt, izšūt, izdejot, iedēstīt puķu dobē, izspēlēt savu skaisto vagīnu sevī un sajust to garīgajā un emocionālajā līmenī, kur tai ir jābūt vienlaicīgi līdz ar būšanu šeit – tavā miesā. Tas nav jādara publiski un tā var būt meditatīva nodarbe, kas tver lielu domu un sajūtu. Iepazīt, patiešām iepazīt Sevi. Un caur to atkal ieraudzīt Visumu, patiesumu, brīnumu.

Atgriešanās notiks caur tevi un mani – izjusti, caur katru no mums. Tā nebūs masa, kas mainīsies, bet katrs no mums personīgi uzplaukstot, izaugot.

SHAPE:

Vai tev ir kāds novēlējums ceļa vārdi pasaulei?

BBB:

Jā, man ir stāsts, kas varētu palīdzēt šajā individuālajā plaukumā, šajā ceļā, kur katram mums ir savs uzdevums. Es gribu pastāstīt kādu stāstu, kas palīdz man daudzās dzīves situācijās, arī brīžos, kad jārunā par savu intimitāti un tās skaistumu. Tas ir stāsts par četriem rabīniem, kuriem piedāvāja apskatīt Patiesības ratu debesjumā. Visi četri devās uz to raudzīties un katrs atgriezās ar savu redzējumu. Pirmais rabīns tikai runāja un runāja – vai, tas bija tik skaisti, tik neticami, un tur bija tāds mirdzums un tāda smarža, ai, ai. Līdz izrunāja visu brīnumu ārā – samainīja to sīknaudā. Otrs rabīns sāka kalkulēt un rēķināt – nē, nē, es to redzēju, bet pēc maniem aprēķiniem tā nevar būt, tur ir jābūt kļūdai, tas, ko es redzēju neatbilst mērījumiem un tātatd nav īsts. Trešais rabīns bija dusmīgs, ka nevar brīnumu paturēt un sāka bezgalīgi runāt rupjības un jēlības. Ceturtais rabīns neteica nekā, paņēma savu mūzikas instrumentu un sāka spēlēt, radot visskaistāko mūziku, kas darīja laimīgus daudzus, jo daudzus cilvēkus – arī viņu pašu. Šī ir līdzība arī ar stāstiem par vagīnu – nebaidieties to uzlūkot gan ar miesas, gan ar gara acīm. Un tad izdziediet to, izgleznojiet, ieraugiet tās spēku caur garu un sirdi. No jūsu uzplaukuma uzziedēs pasaule.

Vagīnas gadījumā vistiešākajā nozīmē – tā taču ir tik skaista puķe, orhideja, laumutīte, ak dievs, cik skaista, brīnišķīga puķe.

15 views0 comments

Recent Posts

See All

Pērkons

コメント


bottom of page