Kad viss ir nospriegots un kad ļoti sāp. Kad otram blakus jūties vēl vientuļāks kā patiešām esot viens. Kad ikdienas tumsa, steiga, saspringums, nogurums, ilgas, neiecietība jūs abus sapin, sagriež un saloka tizlās, nebrīvās attiecību pozās. Kad īsti vairāk neatceries, kāpēc kādreiz tik neprātīgi iekāroji un mīlēji to tukšumu, kas stāv tev pretī. Kad vienkārši kas ir neizrunāts, par ko ir kauns, jūties par ko nedrošs, samulsis. Kad kaut kas sāk palikt pārāk nopietni, sasaistīti un puritāniski.
Kad visvairāk gribas raudāt, aizslēgties, noslēgties, samiegt acis, saspiest lūpas un nekādā gadījumā neļaut sev mirdzēt, lai atkal neaplauztos. Lai tevi nenoraidītu.
Tad tieši caur vislielāko “nevar” – sāc smieties.
Atbrīvo galvu un saspringumu krūtīs no visa, esi te, tagad, ārpus visiem aizvainojumiem, ārpus visām sāpēm – “es tev”, “tu man” . Un ļauj, lai caur tevi strāvo tīrs – pat ne prieks. Vienkārši pilnīgi brīva emocija, kas ir totāli atrauta no ego. Totāla brīvība.
Smiekli, ķiķināšana, atļaušanās būt mazliet rupjam, neiederīgam, muļķīgam. Skaļāk, klusāk, spurdzot, kratoties, raustoties, izsmejot visas iekšas, savelkot ģīmi tādās smieklu konvulsijās, ka pēc tam sāp ikkatrs sejas muskulis. Varbūt pat kā bērnībā – no smiekliem apčurājoties. Vai piedzīvojot orgasmu – kā tas ne reizi vien kādam no mums ir gadījies.
Ja apkārt nav un iekšā tevī nav neviena joka. Ieslēdz kādu humora šovu – kaut 45 reizes jau skatītu. Izej ārā, aizej uz stand-up komēdiju. Tu pats zini, kas tevi visvieglāk spēj sasmīdināt. Tu pats zini, kas liek caur tavu ķermeni velties smiekliem, tecēt asarām. Piedrāzt stilu, nopietnību, izgudrotas etiķetes un pieklājību.
Kad nevari ko izrunāt ar otru vai sajūties neveikli – nebaidies pasmaidīt, iespējams, tu atslēgsi otrā maģiskas durvis un izrādīsies – jūs abi esat tādi – pamuļķāki. Vai tāpēc neglītāki? Aseksuālāki? Vai tāpēc pazūd sieviete – provokatore un vīrietis – kareivis?
Vienkārši smejieties. Kad otrs meklē tavu acu skatu strīda karstumā un tur ieraugi mazu, mazu dzīvības dzirksteli, kas tāpat kā daļa tevī – vēro šo visu no malas un saprot situācijas komiskumu. Uztver šo dzirksteli, nevairies. Uztver to, neapspied lūpu kaktiņus, kas velkas, velkas, velkas uz augšu.
Būt tuvākiem. Atslābināt to ārprātīgo saspringumu, kas reizēm vienkārši ir te, starp mums. Būt nevis diviem, atsķīrīgiem, bet vienam veselam. Būt dzīviem – ar sirdi, emocijām, dvēseli. Ne tikai ar prātu un zemapziņas kompleksiem, kas lēnām pārņem un izēd attiecības.
Smiekli atver mūs tieši kodolā, ļauj enerģijai strāvot cauri, atverot sirdi, atverot vagīnas, paceļot peņus, izkustinot krūtis, salabojot nesalabojamo, ievibrējot Visumu visskaistākajā tonalitātē.
Un vispār – ja es aizveru acis.
Viss patiešām ir ļoti smieklīgi – no pārsteiguma pilniem smiekliem, līdz neķītriem, melniem, dziļiem jociņiem, no tādiem jokiem, ko saprotam tikai mēs divi un kas veido mūsu kopā būšanas noslēpumu.
Smiešanās kopā reizēm ir dziļāka kā apskāviens, kā mīlēšanās, dziļākā ieiešana otrā, kāda ir iespējama.
Kurš pirmais?
p.s.
Šis raksts tapa arī tādēļ, lai jūs nepārprastu – ikreiz, kad BUD BLOOM BLOSSOM raksta ko ļoti nopietnu, aizskar neaizskaramo, meklē pareizo vārdu “pežai” vai pasaka atklāti to, ko citi neatļaujas. Ikreiz blakus nopietnībai sēž arī smiekli un ķiķināšana. Jo visām – pat visdraņķīgākajām lietām – ir otra, reibinoša dzīvības puse. Un patiešām reāli smiekli. Priekā!
Comentarios