top of page

Slēptākais

VIENS DZIĻŠ TESTS

/

Aiztaisi durvis, aiztaisi acis. Atver tās iekšēji sevī, ieskaties, atveries sev tur iekšā, zeltītos melnumos.

Vai redzi mežu?

Ieraugi savu mežu, savus biezokņus.

Ej tajā iekšā, ej iekšā, tev jāiet savā mežā, savā biezumā. Izsmaržo to, skaties, kā krīt gaisma, kā šalc, kā skan, kā viz koku miza, kādos toņos un nokrāsās. Kā plīvo, kā vīd, kā aizspurdz.

Kāds ir tavs visdziļākais mežs? Vai tur skan, dūc, vai ir melns un kluss? Vai caur zariem un skujām vīd zvaigznes jeb laužas saules stari?

Nolaizi koku lapas, sūnas, mizas, pieskaries sēņu plīvuriem, iekodies brūklenēs. Kāds tas ir, saki? Ko saka tava āda, nāsis, mēle, mati, bungādiņas, pēdas?

Kāds tu tur esi – savā visdziļākajā mežā, ko sajūti līdz kaulam, ar slēptākajām maņām?

Pastāsti man mazliet, ko tu tur redzi un es tev pačukstēšu ko es par tevi jūtu, ko es pret tevi jūtu, kāds tu esi, par ko tu dedz, kas tevī deg. Pastāsti. Ņem baltu lapu un zīmuli un atbildi, uzliesmojot, ilgi nedomājot, ar vieglumu, spēli.

  1. Tu esi savā mežā, dziļumos. Kāds tas ir? Kā tu tur jūties? Ko tu dari?

  2. Vai tu redzi taku, ceļu? Vai tu ej pa ceļu? Ar ko kopā tu esi?

  3. Kas tur iečabējās, nošvīkstēja? Redzi zvēru – kas ir šis dzīvnieks? Tas var būt jebkas, liels vai mazs, skudra vai lācis, lienošs, plīvojošs, es saku, jebkas. Ko redzi tu?

  4. Vai starp jums – starp tavu un zvēra dvēseli kas notiek? Vai tu kaut ko jūti, dari? Vai zvērs ko dara? Kas tas ir?

  5. Ej dziļāk mežā un pēkšņi, piepeši ieraugi savu sapņu namu. Cik liels tas ir? Kāds tas ir, tavs nams? Pačuksti man, apraksti.

  6. Vai tavam namam ir žogs?

  7. Ieej namā, izsmaržo visu, ieraugi, izjūti. Redzi, tur stāv pusdienu galds. Kas uz tā atrodas, ko tu redzi?

  8. Vai tavā namā ir vēl kāds? Kāda radība? Kas tas ir? Uzrunā viņu, ja vēlies, uzdod jautājumus, kas tevi interesē. Aprunājies.

  9. Pasaki paldies un ej ārā pa sētas durvīm. Ieraugi zemē krūzi. No kā tā veidota – no stikla, metāla, papīra, kā cita?

  10. Ko tu dari ar krūzi?

  11. Dodies atpakaļ mežā, izsmaržo to atkal un atkal. Ieraugi sev priekšā ūdeni. Kas tas ir – purvs, peļķe, okeāns, upe?

  12. Vai tu vēlies šķērsot ūdeni? Kā tu to paveiksi?

  13. Paveries uzmanīgi apkārt. Vai mežā ienāk, nozib, parādās, notiek vēl kas? Kas?

  14. Pasaki paldies savam mežam, pagriezies uz ziemeļiem, austrumiem, dienvidiem, rietumiem, uz augšu un uz leju, pa labi un pa kreisi. Izpūt dvašu.

Un tagad klausies, es tev stāstīšu par taviem dvēseles dziļumiem, par zemapziņu un to, kas notiek otrā – melnajā, patiesajā pusē. Tur, kur nepastāv lineārais laiks un kur nedomā burtos, bet jūt tēlos, radībās un simbolos.

Mežs ir tavs iekšējais, īstais tu. Aiz maskām, aiz personībām, aiz iemācītā. Zemapziņas, zemes simbols, opozīcija saulei, šai realitātei.  Tā ir vieta, kas netiek kultivēta, kas ir bez kontroles, bez uzartiem laukiem un sasētām svešām sēklām. Ieiet mežā, pārkapt slieksni ir sastapties vaigu vaigā, ādu pret ādu ar biedējošo, nezināmo. Ieiet nāves karalistē, melnajā, tumšajā garu pasaulē. Mežš ir skurbinoši, trīsoši maģisks, biedējošs, bīstams, taču bez ieniršanas starp kaucieniem, sūnu trūdu smaržu, tūkstošgadu sūnām, un stumbriem, nav iespējama transformācija.  Tev ir jāiet mežos un jāpiedzimst no jauna, satiekot savus dēmonus un bailes, jo bez tā nekad nekas nenotiks un tava dzīve nekad, nekad, nekad nesāksies.

Kādu tu mežu redzi sev priekšā, savis sapņojumos, tāda ir tava iekšējā pasaule – izgaismota vai tumša, džungļu vai necaurredzamu skuju koku. Un aizmirsti par to, kas mums ir mācīts – ka saule tas ir labi un tumsa – tas ir slikti. Nav šāda pretnostatījuma, katram ir sava stīga un dziedājums, savs mežs. Tavs mežs ir tiesi tads, kāds ir vajadzīgs šim mirklim, šai pasaulei.

Tas, vai redzi, vai neredzi taku un kurp dodies, stāsta par to, kā šobrīd ir izklājies tavs dzīves ceļš. Vai tu kurp virzies jeb esi atpūtā, mierā. Jeb apmaldījies. Vai varbūt noguris.

Tas, ar ko tu kopā esi mežā, ir tavs vistuvākais sabiedrotais. Tavs līdzzinātājs, tavējais. Līdz krampim, līdz asinsplūdumam, līdz klitora galam tavs.

Zvērs, ko tu satiec savā ceļā, ir simbols tavas dzīves izaicinājumiem. Izmēram nav nozīmes – viens lācis var noplēst deviņas ādas tāpat kā tūkštots odu Ko tu dari ar šiem izaicinājumiem? Ko tie dara ar tevi? Kā jūs mijiedarbojaties? Atceries, ka daba sūta savus ziņojumus visu laiku – jautājums, vai tu tos dzirdi un redzi. Arī zemapziņas pasaulē zvērs ir atnācis tev ko pavēstīt, tas iemieso noteiktu garu, ideju. Izpēti, ko šis dzīvieks simbolizē dažādām pasaules tautām kopš aizlaikiem, pieraksti, ar ko tas saistās tev, ko tas ir nācis tev iemācīt.

Tavs ieraudzītais nams ir tavs ķermenis, māja tavam garam, dvēselei, emocijām. Tavs instruments saziņai starp apziņu un bezapziņu. Kāds tas ir, cik stiprs, trausls, kopts. Pavero to, tas ir skaists savā patiesumā.

Tas, vai tavam namam ir žogs, cik augsts un biedējošs tas ir – tā ir tava saziņa ar ārpasauli, tavas attiecības ar citiem.

Tas, ko ieraugi uz galda, ir tavas šī brīža ilgas un gaidas – tas, kas tev šobrīd ir svarīgs attiecībās ar citiem. Vai tur ir tikai viena – tava tējas krūze vai adīklis. Jeb galds ir saklāts tuvajiem un mīļajiem. Jeb uz tā ir izklāta pasaules karte – kā simbols savējo meklējumiem? Kas tas ir, ko tu gaidi?

Viņš vai Viņa, vai Tas, ko ieraugi namā, ir tavs padomdevējs, tava intuīcija. Nebīsties, ja tas ir skarbs, ļaujies, ja tas ir aijājošs. Tavs mežs ir pilns ar šādiem padomdevējiem – lieliem, maziem, teju saredzamiem, dzīviem, nedzīviem. Aprunājies, uzzini, kas tev svarīgs.

Krūze, ko ieraugi pie nama, ir tavi rīki, instrumenti un veidi, kā tu izturies pats pret sevi.  Vai esi raupjš, trausls, mīksts, mākslīgs, tuvs pret sevi?

Tas, ko tu dari ar krūzi, ir tas, ko tu dari pats ar sevi, pret sevi.

Ūdens, ko ieraugi savā mežā, ir tava seksualitāte, tava dzīvības enerģija. Vai ūdens ir plašs, mērens? Vai tas ir dziļš, noslēpumiem un akačiem pilns? Straujš, mainīgs, kaprīzs? Ko tu jūti pret šo ūdeni, ko tev gribas darīt? Noģērbties kailam un mesties iekšā, tur iekšā? Pasmelt ar roku un padzerties? Nomazgāties? Aizbērt ciet? Novērsties?

Tas, vai vēlies šķērsot šos ūdeņus, norāda uz tavas seksualitātes nozīmīgumu tavā dzīvē tagad, šobrīd. Tas, cik slapjš tu esi, nokļūstot otrā krastā, liecina par tavu iekāri – cik ļoti tā tevi apvij, cik ļoti tu vēlies mīlēties –ar sevi vai citiem. Atkal jau – iespējams, tu šobrīd vēlies vienkārši stavēt – tur, malā. Un vērot ūdensrozes. Iespējams, tu vienkārši krīti iekšā, dzer ūdeni, kails jūti to uz ādas, rij un plosi kādu kalnu upi. Tas viss ir skaisti, tas viss esi tu.

Tas, kas nāk un iet tavā mežā, ikviena smarža, šķidrums, asinis, saules gaisma, zalktis, plēsoņa vai krītoša zvaigzne. It viss ir tavs, tā ir tava patvēruma vieta un tie ir tavējie. Tava patvēruma vieta. Kur iet iekšā, kur izgulēties sūnās un izrunāt visu ar melniem kraukļiem un sidraba meteorītu gabaliem, kas tur jau aizsūnojuši guļ kopš Visuma sākuma. Tā ir tava sapņojumu vieta, tavas dzīles, tavs viss. Kur ir jāiet, lai atkal atgrieztos šeit, šajā pusē, šajā saulē.

Bur man mežu, laid man čūsku, trejdeviņu vijumiem, laid man garu, dod man krūku, pilnu zelta vizumiem.

Ej!

8 views0 comments

Recent Posts

See All

Comentários


bottom of page