top of page

Sieviete

Vēstule kaut kur no Lietuvas mežiem

//

Tur nu es esmu, melnos Lietuvas mežos, pie svešas cilts, ziemas aukstumā ar basām kājām. Saspiedusies kopā ar citiem ķermeņiem vienā teltī, ziemeļnieku improvizētā temazcal pie degošiem akmeņiem, uz sasalušas zemes.

Pats ceļš uz šejieni, uz tālajiem mežiem, ir bijis neprātīgs, vienā brīdī pat sāka šķist, ka es ceļoju sava prāta shēmās un labirintos.

Navigācijas sistēma, kas turpina vest aizvien dziļāk un dziļāk mežos, mežu ceļos, neizbraucamās pļavās. Ugunis, kas zib un lokās kaut kur dziļi mežos, stirna, kas piepeši pārāk lēni paiet garām ceļa malai un pele, kas ieskatās tieši acīs, kad, atsitoties bedrē, iespīdinu tai purnā lukturus. Ir piķa melna novembra nakts un es apstājos kratīties pāri neizbraucamiem lauku ceļiem tikai tad, kad priekšā, ceļa vidū, parādās melns plankums, melna substance. Iespējams, ledus, taču tik neprātīgi, neredzēti melns un šķietami kustīgs, plūstošs. Tas ir brīdis, kad ir skaidrs – ir jāieslēdz atpakaļgaita. Sirds dauzās un ir, ir jābrauc projām, ārā, šis ir par dziļu, par tālu. Punkts, uz kuru mums jānokļūst, telefona ekrānā mirdz tieši aiz melnā baiļu purva, aiz piķa plazmas. Es apgriežos un minu atpakaļ, projām no bezapziņas matērijas, kas guļ tur priekšā, uz ceļa. Vienīgais, kas uztur pie saprāta ir man tuvs draugs, kas sēž man blakus un ir meties šajā avantūrā ziemas naktī nekurienē. Laikam jau zinot, ka mani būs jāpieskata.

Visbeidzot mēs izkļūstam no purviem un tīrumiem un nonākam uz plašas šosejas, kur mazā ciematā pie falliska izskata pieminekļa mums esot jāpagriežas pa kreisi, tā stāsta vietējie. Mēs griežamies un griežamies pa kreisi, katru reizi nobraucot pārdesmit kilometrus un katru reizi atklājot, ka šis “pa kreisi” nav bijis tas pats “pa kreisi”, kas mums. Jo mūsu gidi ir skatījušies no Viļņas virziena, savukārt mēs – no Rīgas. Man šķiet, ka gala punktā mēs nonākam brīdī, kad esam padevušās, kad jau paļaujamies uz neko un atslābstam. Tad satiekam kādu, kas mūs izved uz pareizās takas. Trīs stundu vietā mēs ceļā es esmu nobraukuši sešas. Visu laiku saprotot, ka katram, ikvienam no mums ir savs “pa labi” un “pa kreisi”, pāri un priekšā.

Kad šķiet, ka nežēlīgais ceļojums ir galā, viss sākas pa īstam. Mēs sasēžamies teltī, kādi divdesmit lietuvieši, divas latvietes, beļģis, itālis un čīliete. Un viss sākas no jauna. Visapkārt elpo, dzied un skan cilvēki. Vienā stūrī sēž trīs skaisti lietuvieši, tik cēli, viens no viņiem pa vidu svešām dziesmām iedzied savējo, no savām asinīm, no saviem senčiem mantoto. Tas maina visu vibrāciju, tas maina telpu, atvieglo. Nav gan tā, ka viņi čīliešus te laistu pavisam, viņi cēli stāv, svešie te ir cienīti viesi, ne vairāk. Ne vairāk.

Es sēžu starp citiem, vēroju šamani, beļģu sievieti. Es zinu, ka viņa vēro mani. Es ļoti asi zinu, kāpēc tieši man bija jābūt šajā ceremonijā, pilnīgi ārprātīgā notikumā ārpus savas dabīgās norises vietas kaut kur džungļos un tieši tik sasniedzamā attālumā, lai es nevarētu neatbraukt. Es sēžu un pilnīgi kristālskaidri nepieņemu viņu, es neakceptēju sievieti šamani. Šī nav mana cilts, šie nav mani cilvēki, es nemitīgi pie sevis atkārtoju. Tu neesi īsta, tu neesi īsta – es raidu telpā domu par sievieti, kas vada šo rituālu.

Pienāk rīts un mēs visi kailiem, zosādas klātiem ķermeņiem dodamies uz pirti pļavas vidū. Es gribu bēgt projām, es gribu projām no svešajiem, tiem, kas nelīdzinās manai satiktajai ciltij – tur tālumā Peru, vai tepat mājās. Es cienu augu, medicine, taču šī vide, šie cilvēki nav tie. To mēdz dēvēt par set un setting – pati ideja un tās izpildījums, es te jūtu, ka priekš manis kaut kas neiet kopā, nelīmējas. Ak, dievs, kā nelīmējas.

Bet man ir jāiet pirtī, jāpiedzimst caur simbolisko dzemdi vēlreiz, jo es negribu palikt tur, naktī, šaubās un neuzticībā. Es ieeju pirtī, es sēžu, es raudu, es mokos, lecu kājās, gribu ārā, bet šamane mani pietur.  Man ir jāpaliek, pat ja skumjās un ilgās pēc savējiem es mirstu. Man ir jāpaliek, jo tikai tad viņas iniciācija būs notikusi. Kad viņa būs akceptēta arī no manis, arī no sievietes, kas nepieņem sievieti.

Gaisā mutuļo karsts tvaiks, smaržo eļļas, skan transa bungas. Es padodos raudot, pieploku pie zemes, raudu, redzu savu mammu, savu māsu, visas savas dzimtas sievietes, visas mīļākās un sievas, vecas, jaunas, skaistas un neglītas. Es redzu visas tās sievietes, kuras nekādi neesmu spējusi sasodīti pieņemt. Es izraudu iekšas, izasiņoju asarās.

Man šķiet, ka ar galvu es esmu atspiedusies pret kāda muguru, jo te patiesi ir ļoti cieši, te ir ļoti tuvu.

Bungas sāk norimties un es atveru acis. Man tieši priekšā, pašā priekšā, kur es domāju esam kādu citu – gurnu, muguru. Tur noliekusies, pieri pret pieri ar mani guļ šamaņu sieviete un skatās man acīs. Iekšā manī. Uz brīdi tā esmu es pati, mēs saplūstam, mēs esam viens.

Un es visu saprotu, es atkal zinu, kāpēc man te jābūt.

Es čukstu pati sev.

Vai tu pieņem sievieti, kas esi tu pati? Vai tu pieņem sievišķību, kas esi tu pati? Vai tu ļauj sievietei plaukt, būt, nostāties priekšā un iedrošināties vadīt, veidot? Vai tu iedrošinies mežonīgi iekārot, ņemt, dzīvot, būt ar savu ķermeni, krūtīm, dzemdi? Vai tu viņu mīli, vai tu meklē ceļu pie viņas jeb viņa ir sarkans punkts tavā kārtē, kas mirgo aiz baiļu purva?

Vai tu sevi pieņem, ieskaties sev acīs un ļauj būt?

Sievietei.

3 views0 comments

Recent Posts

See All

Pērkons

Comentarios


bottom of page