top of page

Puķes?

Maigas, krokainas, ar vilnīšiem un gropītēm. Smalkas, zīdainas, nē, nedaudz mitras, ak, Dievs, nē, pat samtainas, citas ievijušās un apvijušās ar maigiem, lokainiem matiņiem, citas pavisam kailas. Ziedlapiņas tik dažādām mums. Patausti pati, tāds maigums nav nekur citur, tads piemīt tikai mums. Un vēl miljons ziediem – kokos, zālē, klinšmalās, purvos un niedrēs. Mums telpā nemaz nevajag rautus ziedus vai puķu podus – lai vai kur mēs ietu, mēs līdzi nesam ziedu klēpi, veselu puduri ar smaržīgu maigumu.

Ja jau puķe, tad būtu jāsauc vārdā, vai ne? Par samteni, laumutīti, kallu – kā sauksim, tā, lai visi uzreiz saprot – protams, ka tas ir kas skaists, smaržīgs, burvīgs? Kāpēc klusējam? Kāpēc es klusēju?

Iesākumā bija vārds, viss Visums ir radies no vibrācijas, no milzīgas radošas vēlmes BŪT. Tad kāpēc, kad mēs nonākam līdz vārdu došanai savam maigumam, savai skaistajai sievišķībai, mums vārdu trūkst, mute ir mēma un sakautrējusies?

Mums ir visskaistākās ziedlapiņas Visumā, kas pulsē, uzzied, atveras, bet mums tām nav pienācīga vārda. Un tie, kas ir, tie balansē uz robežas – naivi, bērnišķīgi, triviāli, pastulbi, senili.

Peža? Vagīna? Ģenitālijas? Maksts? Kaut kā nelāgi kaut kam tik trauslam un reizē patiesi piepildītam, brīnumainam. Labi – mēģināsim šādi – kaķītis, persiks, vāvere, gliemezis?  Manuprāt, ir pienācis laiks skaistam, īstam vārdam, ar ko apzīmēt mūsu lielās un mazās lūpas, klitoru un silto, maigo slideno Turieni.

Kādas jūsu versijas?

Jums nav jārunā šobrīd, uzreiz, ar mani. Bet klusībā vai kopā ar vistuvāko vai nupat skaisti satikto – mēģiniet izrunāt skaļi. Ļaujiet vārdam radīt jaunu pasauli.

10 views0 comments

Recent Posts

See All

Pērkons

Comments


bottom of page