Šajā svētku reibumā parunāsim par ko ļoti nepatīkamu.
Par bendi.
Pretekli, kurš reiz pārgrieza rīkli mīlestībai. Visiem tās veidoliem – gan iekšējai gaismai, intimitātei, gan pieskārieniem un orgasmiem. Jau ilgi, ilgi mīlestība ir šī bendes iebaidīta, nespējīgāka, ierobežota. Un pats dīvainākais – mēs visi šim slepkavam sajūsmināti laizām kājas un dēvējam to neskaitāmos mīļvārdiņos, pakārtojam tam savu dzīvi, jūtas, guļamistabas.
Šis bende ir filigrāns, tam ir ļoti spēcīgi argumenti un tas vazā aiz deguna visu redzamo pasauli, ļoti smalki iespiežot stūrī arī garīgās dimensijas un emocionālo pasauli.
1, 2, 3, 60, 24, 31, 365. Un tūlīt jau 2014. Vai precīzāk 4 567 000 000.
Šo pakaļu sauc lineārais laiks. Parādība, kas lēnām ir izēdusi mūsu dabīgo sajūtu par notikumiem, to secību, ilgumu, cikliskumu. Abstrakcija, kas radusies gluži nesen, bet liekas tik sasodīti īsta un patiesa. Velns, tāpat kā Dievs, ir detaļās. Un šoreiz šī detaļa ir tavs pulkstenis.
Es bieži dzirdu sakām – attiecībās mīlestībai vajag laiku. Lai mīlētos, vajag atrast laiku. TAD viss būs labi. Vidējais aritmētiskais mīlēšanās (ja to tā var saukt) ilgums ir 1 līdz 30 minūtes, turklāt, lai cik īpatnēji tas neliktos, cilvēki aptaujās min, ka pusstunda jau esot par daudz. Jāmīlējas ir vismaz reizi nedēļā, citādi ai, ai, ai. Labi būtu, ja mēs visi mīlētos 3 reizes nedēļā vismaz 40 minūtes, visi sasniegtu orgasmu, kas ilgtu vismaz 30 sekundes. Un viss šis ir jādara neskatoties ne uz ko – štrunts ar mēnešreizēm, pilnmēnesi, paisumu, bēgumu, skumjām, bezmiegu, mazajām nāvēm un atdzimšanām attiecībās. Visu nosaka virzība no kaut kā uz kaut ko, nekas neatgriežas pie sākuma, viss ir nemitīgs progress.
Par daudz, par maz, par ilgu, par retu, par īsu, par garu – nav liekāka stereotipu verga un laika kalpa kā sekss mūsdienu cilvēka galvā. Un iespaidīgākais ir tas, ka mēs nemaz negrasāmies tam pretoties.
Ir taču tik lieliski, ka tev ir kur pieturēties brīžos, kad intimitāte sāk palikt par dziļu, saskaņa par biedējošu un mēs sākam kļūt laimīgi vienkārši tāpat, dabīgi, cikliski. Lineārais laiks mums lieliski palīdz notrulināt brīnuma sajūtu, jo otrā pusē piepildījumam vienmēr ir nedrošības sajūta. Lidojumam otrā pusē ir kritiens. Mīlestībai otrā pusē ir bailes.
Tāpēc paskaitīsim gan, vai mēs visu darām pēc pulksteņa, jo tas atstāj mums drošības sajūtu. Ilūziju, ka visu kontrolējam. Pat lietas, kuras nevaram aptvert. Vuf.
Starp tevi un mani, starp jums abiem diviem, ja tā ieskatās dziļāk, tur valda pavisam cits laiks. Varbūt pat tur pastāv tikai viens vienīgs satikšanās brīdis, kas atkal un atkal atdzimst mīlēšanās laikā. Tur ir bezgalība, kas sākas no jauna un jauna. Iespējams šai bezgalībai vajag ilgu laiku sveču pilnā istabā vienkārši skatoties otram acīs, vērojot krūšgalus, kaunuma lokas, lūpu izliekumu, peņa galviņu, glaudot matus un elpojot, elsojot. Stundu, kaut trīs. Vabūt tikai ātru uzplaiksnījumu uz virtuves galda, kad apkārt šķind krītošas bļodas, pie grīdas pielīp piparkūku mīkla un zem dīvāna paripo mandarīni. 3 minūšu garumā. Tikpat labi pietiek ieskatīties otram acīs vienu patiesu mirkli pēc bezgala nogurdinošas dienas un aizmigt, lai bezgalība būtu notikusi.
Piedrāzt lineāro laiku un pulksteni, jauno gadu un šampanieti, ja tas nozīmē, ka mēs visi aizmirstam par pašu galveno – būt šeit un tagad, dzīvot, mirt, mīlēt, no sirds otram nolaizīt krūtis un ar super izjustu mīļumu paņemt plaukstā sēkliniekus. Noliec pulksteni, izslēdz savu tačskrīnu. Un nebaidies.
Lai dzīvo šis 4.54 ± 0.05 miljardais (4.54 × 109 gadi ± 1%) gads, ja tas nozīmē atkal un atkal atgriezties pašā sākumā un nosvinēt būšanas brīnumu.
Laimīgu Jauno veco gadu.
Комментарии