top of page

Piecelties

Mans ceļš dziļumā / Mācības Peru džungļos

PIECELTIES

Tā bija ārkārtīgi grūta ceremonija.

Es palūdzu manas shipibo * skolotājas palīdzību spert soli tālāk – es jutos gatava celties un strādāt. Turklāt viņa teica – meitiņ ir laiks. Neatstājot man iespēju kautrēties, aizbildināties un notīties. Es palūdzu kokiem, dubļiem, upei un akmeņiem atļauju celties un strādāt. Lielākoties ceremoniju laikā pārdzīvojums ir tik liels, ka cilvēki guļ vai sēž uz saviem matracīšiem un katra kustība ārpus savas teritorijas mēdz būt liels izaicinājums.

Un, ja palūdz ko lielu, tad maksa par to ir augsta. Jo vairāk tu lūdz, jo vairāk tev dos. Bet vairāk arī prasīs pretī – izturēt, pierādīt, izrādīt godu, spēku, apņemšanos.

Tā bija ārkārtīgi grūta ceremonija.

Mani grieza, mani mētāja, taču es cēlos un mēģināju staigāt. Kā mazs bērns centos likt pirmos soļus, piecelties un sākt iet. Es paspēru dažus soļus un jutu, kā atkal rāpoju pa grīdu uz priekšu, kā zeme jūk ar debesīm kopā. Bija brīži, kad es nesapratu, kur es atrodos un kas esmu. Taču tam visam cauri mirdzēja apņemšanās – es gribu staigāt, es gribu palīdzēt mammitai (tā visi mīļi sauca shipibo šamani) darīt savu darbu. Un tāpēc, tāpēc man bija jāspēj piecelties. Jāspēj piecelties pat, ja ķermenis to nespēj.

Kad medicina jeb augu uzlējumi pārņem tavu ķermeni, tu vairāk neesi tu. Tu esi VISS. Viss Visums. Un pastaigāt kā VISAM VISUMAM ir pavisam cita lieta kā divkājainam, galvā no visa pārējā nošķeltam ķermenim.

Kādā brīdī es biju ārā, uz zemes, izvemjot rūgtumu zemē, tieši ārā. Kādā brīdī es biju tualetē, saprotot, ka sliktāk vairāk nevar būt. Visu šo laiku man bija ļoti vientuļi – es redzēju, kā citiem dzied dziesmas, tur rokas, aijā, bet es savā pārbaudījumā biju atstāta viena, pavisam. Es raudāju par savu vientulību un reizē apzinājos, ka tieši tāpēc man neviens netuvojas, jo redz, ka šis darbs, ko tagad daru, šis darbs ir izšķiroši svarīgs. To varu paveikt tikai es pati. Jebkuras aijas vai paijas tikai mani aizvedīs projām no tā, kas ir jāizdara katram īstam karotājam – jāuzvar sava cīņa, jāuzvar pašam sevi pirms var ķerties klāt jebkam citam.

Un tad, kad bija sliktāk-vairāk-nevar-būt, es sajutu savu kodolu, savu serdi un pateicu – viss, tagad es ņemu visu savās rokās, tagad es kļūstu par to, kas patiesībā esmu. Un es ceļos. Lai dreb ceļgali, lai dreb lūpas, es celšos un es darīšu savu darbu.

Un es cēlos. Es turējos pie sienām, pie koku stumbriem. Un es gāju. Es dzēru ūdeni kā puķe vai koks – ar milzu slāpēm, lokot, piepildot sevi ar dzīvi, ar dzīvību. Ar katru nākamo soli jūtoties aizvien drošāka, jo tobrīd jau staigāja ne tikai mans ķermenis, bet to balstīja visa mana dvēsele, mans gars, augi, kas guldz manī.

Un tad, kad es biju piecēlusies. Tad es ieraudzīju, kā mani pie ceremoniju telts gaida. Gaida, paņem zem pančo spārna, sasilda, gaida un saka – labs darbs, tu paveici labu darbu.

Tad, kad es biju paveikusi darbu, tad mani paņēma zem spārna un sasildīja. Nodziedāja šūpuļdziesmu, nobučoja pirkstgalus un plakstiņus. Pieņēma.

Un es iegāju atpakaļ ceremoniju teltī.

Nosēdos savā vietā mammitai blakus, pasniedzu ūdens glāzi. Viņa uzlika man uz pieres lāsi smaržīga augūdens.

Viņa turpināja dziedāt savas dziesmas “pacientiem” kā šejienieši dēvē visus augu ceremoniju dalībniekus. Un es piepeši redzēju telpu. Redzēju, kā tajā staigā enerģija, kā labās un sliktās domas klejo apkārt un meklē vietu un laiku, kad nolaisties. Es pacēlu gaisā savas rokas un piepeši zināju, kas jādara. Zināju, kā aizvirzīt projām visu lieko, lai mammita varētu strādāt.

Un tikai tāpēc, ka neviens cits mani nepiecēla.

Un arī tevi neviens nepiecels.

Tev pados roku, bet darbs būs jāizdara tev pašam.

Zibeņiem šķīstot gar acīm, tev pašam saplīstot lupatu lēveros.

Tu pats sevi aiz matiem izvilksi ārā.

Izvilksi pats sevi ārā tur, kur tev vajag.

Darbos, attiecībās, mīlot, nīstot, mīlējoties, šķiroties, skūpstoties, tiecoties.

Vienīgais, kas tev ir jāizdara, tev ir jāpasaka – tagad es celšos.

Un tev jāpieceļas.

Tas vienīgais ir tas vislielākais.

* Shipibo – sensena Amazones cilts, kas mitinās Ukajali upes krastos Peru džungļos. Līdzīgi kā citas vietējās ciltis, shipibo ļaudis strādā ar vietējiem augiem, pārzinot to dvēseles spēku un dziedinot cilvēkus. Viena no skaistākajām dziedināšanām ierasti notiek ayahuasca ceremonijās. Te dzied, spēlē un ārstē, ļaujot cilvēkiem atbrīvoties no visa, kas ēd viņu dvēseles un miesas. Te dara brīvus.

4 views0 comments

Recent Posts

See All

Comments


bottom of page