Vēstule no Denveras.
/
Otrā diena kopā ar Dr. Klarisu Pinkolu Estes, atklāsmes.
/
Iedomājies jebkuru putnu. Kas vien tev ielido, iepeld, iespurdz prātā.
Apsēdies un pieraksti to, kas tev nāk prātā un sirdī. Nepiemeklē ko īpašu, nedomā pārlieku – ņem pirmo, kas tev nāk pretī. Pat, ja brīnies, ka tevī uzpeld ne būt ne mīļākais, iekārotākais vai tiesi otrādi – ne sirsnīgākais. Kaut maitu lija.
Pieraksti visu, kas tevī uzplaiksnī – skaistais un nejaukais, šķietami nesvarīgais un brutālais. Spārni, spārnu vēdas, kauja ar citiem putniem, garie ceļi, nosalušie ķermeņi, knābji un rūpes par mazajiem. Brīvība, cēlums, debesis, lidojums. Nesvarīgums, mirstība, aizmirstība, milzīgi putnu bari, kurā neviens nav vērtigāks par pārējiem. Dziesmas, kliedzieni, gārdzieni, ūdens šļaksti.
Pieraksti visu, nebaidies.
Sev par lielu izbrīnu manī uzpeldēja gulbis. Gulbis, kas man vienmēr ir licies pārāk jau nu idealizēts, pārizmantots un mani neuzrunājošs. Balts, stingrs, auksts, sargājošs, stereotipu kalngals, par kuru visi sakās zinām visu, taču viņš pats saprot, ka tie nezina ne sūda. Malā, vērotājs, neaizskarams, iestājas par savējiem, ir šeit, lai būtu skaists. Stingrs, atsvešināts, klātesošs saulrietā un debesjumā tad, kad citi vēro mākoņus, brīžos, kad tiem ir skumji vai skaisti. Lido savā lidojumā, neseko citiem. Bet tomēr vienmēr ir blakus, ja vajag. Ar klusu, mazliet sāpīgu mīlestību pret pasauli. Nesaprasts, apskausts, vientuļš. Kaislīgs, mīlošs, cēls. Pārprasts, bet viņam no tā ne silts, ne auksts.
Pieraksti, izzīmē putnu, kas tevī skan.
Un tagad sev par lielu brīnumu saproti, ka putns, ko esi aprakstījis, patiesībā ir tavs patiesais Es. Tūkstošiem pasaules stāstu, pasaku, leģendu, reliģiju tieši putnu ir izvēlējušies kā cilvēka dziļākās būtības simbolu. Tas, ko esi aprakstījis, esi tu pats.
Savā iedomu pasaulē es būtu piemeklējusi sev pilnīgi citu putnu, iespējams, dzeni, sīli vai ekstrēmākajās garastāvokļa svārstībās pāvu. Ne jau gulbi, nē taču.
Taču te nu ir mans neglītā pīlēna stāsts visā krāšņumā. Es patiesībā esmu tas, pret kuru man ir vislielākie aizspriedumi. Tas ir tas, kā mani redz mani tuvākie un tie, kuri spēj ieskatīties manī, iekšā manī. Tas, ko es pati baidos ieraudzīt. Tā esmu es, kad mani nenomāc ievainojumi, vecas rētas un idiotiski kompleksi. Tā es uzplaukstu attiecībās, seksualitātē, savā ķermenī, savā ģimenē, savā darbā. Protams, tevī ir daudz citu putnu, nianšu, krāsu, tās mainās līdzi. Taču pamatu pamatos. Šobrīd – es esmu šis.
Gulbis, kuru es pati noliedzu.
Sasodīts gulbis, tik ļoti iekārots, ilgots un mīlēts gulbis.
Un kāds putns esi tu?
Patiesībā.
Jo šī patiesība tev atvērs durvis uz sevis un otra mīlēšanu, uz savu ķermeni, uz savu enerģiju, seksualitāti.
Comments