top of page

Pasapņosim?

Ei, kurš regulāri sapņos redz skudras? Un plaukstošus kokus? Lidmašīnas? Piedzīvo orgasmus, tādus reālus, pavisam gaišus? Kurš redz kailus cilvēkus, smailus peņus, traku bučošanos vai pirkstus, kas glāsta ķermeni – bet pilnīgi svešu?

Atbilde ir – mēs visi. Tikai daļa no mums izvēlas sapņus atcerēties un daļa aizmirst. Un vēl ir tie, kas mēģina izprast ārprātīgā, skaistā vai jocīgā sapņa jēgu.

Sapņi ir skaista vēstule no mājām – no tavas dziļākās zemapziņas. Vēstule, kas runā simbolu un salīdzinājumu valodā. Lai tevi tā neizbiedētu ar pārāk tiešu tekstu, pārāk neizpildāmiem norādījumiem. Tā runā maigi, dīvaini, klauvējas pie taviem emocionālākajiem, dziļākajiem dzīves mirkļiem, kuros tu juti, juti visdziļāk.

Kāds tev nepārtraukti katru nakti sūta neskaitāmu čupu ar vēstulēm, e-pastiem, fotogrāfijām, zīmējumiem. Lai atgādinātu tev svarīgākās lietas, lai motivētu tevi, apstādinātu, iedrošinātu, nopērtu, iedvesmotu.

Vēstules turpina nākt ar vispārsteidzošākajiem stāstiem pilnas – no ļoti reālistiskiem līdz pilnīgām “šizām”, murgiem, briesmām, nereālām situācijām. No sapņiem, kuros elsojam pa īstam, raudam pa īstam un arī piedzīvojam zvaigžņu brīžus – reālu eksāzi.

Ir dažādi veidi, kā tulkot sapņus, kā saprast to jēgu. Katram savs. Man pavisam nesen atvērās mazas, čīkstošas durtiņas uz jaunu pasauli – Junga sapņu analīzi. Amatieriski, pa savam es šo sapņu tulku nu esmu “pieņēmusi darbā” un piedzīvoju patiešām īpatnējas transformācijas.

Tagad man ir maza, melna kladīte. Sapņu klade. Tur tagad nonāk mani sapņi un nes man vispārstedzošākās atklāsmes.

To dara tā – pirmkārt, atcerās sapni, noķer to aiz astes. Šī atcerēšanās patiesībā ir trennējama – kā muskulis. Pirms gulētiešanas palūdz – es ļoti, patiešām gribētu atminēties šo sapņojumu. Un pamostoties – mazu mirkli, pirms pavisam atvērt acis un sākt domāt dienas domas, apskaut savu sapni vai murgu, attīt uz atpakaļu un nelaist prom.

Tad no sapņa “izķeksē”, uz papīra uzliek visus lietvārdus. Piemēram, sapnī esi redzējis vīrieti, kurš sēž uz koka zara, smēķē un viņam no peņa aug rozes. Izklausās traki, vai ne? Taču tieši tik dulli lielākoties ir mūsu sapņi.

Tad nu lietvārdi šajā sapnī ir – vīrietis, koks, zars, cigarete, penis, rozes. Katram šim vārdam pierakstam savas asociācijas, pirmās sajūtas, bildes, kas nāk prātā.

Visbeidzot sapni izlasa jau caur šīm piefiksētajām sajūtām, asociācijām. Ne vairs caur tiešajiem simboliem, bet savām sajūtām. Un paveras pārsteidzoša aina – izrādās, tur, kur šķiet rēgojas nepārprotami seksuāli simboli, tur to nemaz nav. Un tur, kur esat vismazāk gaidījuši – tur plaukst erotika un dziļumi.  Kā pēcgarša agrāk vai vēlāk noteikti atnāk fīlings, sajūta, kaut kas saslēdzas – un, jā ir. Sapnim pēkšņi parādās jēga, nozīme.

Tad nu nākamais solis ir paskatīties uz savu dzīvi un apdomāt, sajust – kur manā dzīvē šī lieta, sajūta pietrūkst? Kur es pēc tās izmisīgi tiecos?

Man šis atklājums atnesa atklāsmi par to, kur es jūtos vispiepildītāk. Pirms kāda laika es sapnī redzēju, jutu, piedzīvoju mutuļojošu, mirguļojošu orgasmu.  No rīta pamostoties jutu, ka tā ir sajūta, ko gribētu piedzīvot vēl, vēl, bet kaut kā savādāk, ne tik burtiski – mīlējoties. Uzrakstot maģiskos lievārdus savā melnajā kladītē, es atklāju – ka patiesībā šo radošo sajūtu gribu piedzīvot darbā, projektos, ko es daru. Un kur es to jūtu vislabāk? Rakstot, atnāca zibenīga atbilde.

Un no orgasma tapa blogs. Tapa BUD BLOOM BLOSSOM.

Tagad jūs to zināt.

10 views0 comments

Recent Posts

See All

Pērkons

Comments


bottom of page