Ļauj man tev pastāstīt aizlaiku stāstu. Pasaku, ko var grozīt un izjaukt, uz ko var skatīties no trejdeviņiem skatu punktiem un allaž ieraudzīt ko jaunu. Ļauj man tev to pastāstīt un tad izgaismot vienu sāpīgu un tomēr tik piepildošu sajūtu, kas pamodās manī, atkal un atkal pārlasot ik rindiņu, ik noskaņu, ik notikumu. Tevī pamodīsies tavs svarīgais, bet, iespējams, manas sāpes tev palīdzēs to labāk saskatīt un nenoliegt.
/
Te nu tas ir, Aizlaiku Stāsts par Egli – Zalkšu karalieni.
Citos laikos, aizlaikos dzīvojis vīrs un sieva, kam bija trīs daiļas meitas un divpadsmit dēli.
Kādu vakaru meitas devušās peldēt uz saules pielieto jūru. Novilkušas savus baltos kreklus, viņas peldējušās nebeidzamas jūras viļņos. Kad iznākušas krastā, abas vecākās māsas apvilkušas kreklus, taču jaunākās māsas piedurknē gulējis ieritinājies balts zalktis ar zelta kroni galvā.
Zalktis teicis jaunākajai māsai – jaunava, kļūsti par manu sievu un es iešu savu ceļu. Māsa visādi lūgusies, taču Zalktis nav bijis remdināms līdz māsa apsolījusies būt tā līgava.
Trīs dienas vēlāk sētā ieripojuši rati, ko veduši tūkstots zalkši. Vecāki visādi vairījušies pildīt solījumu. Pirmajā reizē devuši Zalkšu karalim linos satītu zosi, otrajā meitenes drēbēs ievīstītu aitu, trešajā līgavas vainagā rotātu govi, taču pa ceļam kūkojusi dzeguze un nodevusi ziņu līgavas vedējiem – kukū, kukū, ratos viltus līgava, ratos viltus līgava! Līdz beidzot vecākiem nekas neatlicis kā atdot savu jaunāko, skaistāko meitu par līgavu Zemjūras karalim – Baltajam Zalktim ar zelta kroni galvā.
Kad jaunākā māsa nolaidusies ar saviem pavadoņiem jūras dibenā, augstu debesīs caur ūdeņiem redzot saules atblāzmu, dzintara pilī viņu sagaidījis skaists, spēcīgs jauneklis ar dūmakainām acīm. Viņš apskāvis meiteni un teicis, ka esot Zalktis, kurš reiz, jūras malā, ieslīdējis viņas azotē. Meitene bijusi pārsteigta un atmetusi savas bēdas un raizes, atzīstot Zalkti par savu Karali.
Jūras dzelmē notikušas varenas kāzas, kurās trejdeviņas naktis visi dzēruši zāļu dziras, dejojuši, ēduši un dziedājuši senas dziesmas. Jaunākā māsa iemīlējusi savu vīru, redzot cik spēcīgs tas ir, cik daudzus seno laiku stāstus tas stāsta un aizlaiku dziesmas dzied.
Pagājuši deviņi gadi un piedzimuši četri bērni – trīs dēli un viena meita. Tie sākuši taujāt, kas tā par maigu gaismu mirdz cauri ūdeņiem un kur mīt mātes vecāki. Jaunākā meita atminējusies savu dzimto pusi un sākusi prātot, vai vecāki vēl aizvien mīt savā namā un kā klājas pārējām māsām un brāļiem.
Karaliene lūgusi savam vīram iespēju apciemot savu dzimto pusi, taču Zalkšu karalis viņā raudzījies dūmaku acīm un liedzis doties ceļā. Viņa sagumusi skumjās un lūgusies, lai atlaiž viņu apraudzīt savus vecākus vēl pēdējo reizi.
Līdz beidzot Zalkšu karalis noteicis – no sākuma izvij šo šķidrautu no gaismas pavedieniem un tad vari doties. Karaliene vijusi, vijusi, dienu un nakti. Taču beigās nopratusi, ka darbs nav paveicams, gaismas stari šķīduši un zuduši, saulei virs jūras rietot, pazudis arī viss vijums.
Karaliene devusies vēl dziļāk dzelmē meklēt veco sievu, lai lūgtu viņai padomu. “Viedā sieva, iemāci man izvīt sidraba šķidrautu”, karaliene lūgusi.
“Kad uzvij gabalu, iemet to ugunī, citādi tu nekad nespēsi pabeigt šo darbu”. Drebošu sirdi karaliene iemetusi uzvīto gabalu mājas pavardā. Pelnos tupējis krupis, kas no savas mutes spļāvis īstus zīda pavedienus. Karaliene ātri uzvijusi šķidrautu un devusies pie karaļa atkal lūgt atļauju doties ceļā.
Karalis no krēslapakšas izvilcis dzelzs zābakus un teicis: “Kad novalkāsi šos, varēsi doties ceļā!”
Karaliene gājusi dienu, gājusi nakti, taču zābaki nav bijuši novalkājami. Viņa atkal devusies pie viedās sievas pēc padoma. Viedā sieva teikusi, lai karaliene dodas pie kalēja un tas tos tur zilos uguņos, līdz virsma kļūst plāna kā papīrs. Karaliene klausījusi un pēc trim dienām apavi bijuši novalkāti.
Karaliene devusies pie karaļa un lūgusi doties tālāk, taču viņš teicis: “Labi, taču pirms ceļa tev jāuzcep ciemkukulis – ko tu dosi saviem brāļiem un māsām?”
Karaliene piekritusi, taču tajā brīdī Zalkšu karalis pavēlējis paslēpt visus karalistē esošos ūdens spaiņus, lai karaliene nevarētu sanest ūdeni savam cienastam. Karaliene atkal lūgusi padomu viedajai un tā ieteikusi iesijāt miltus tieši akā un akas ūdenī iejaukt mīklu. Ar pareizajiem vārdiem tas izdevies, aka palikusi tīra un ciemkukuļi sacepti.
Nu karalis vairāk nav iebildis. Zalktis pavadījis savējos pusceļu, izvedis cauri jūras dzīlēm un tad palaidis, sakot, ka pēc deviņām dienām gaidīs savējos atgriežamies mājās.
“Kad atgriezīsies, nāc viena ar bērniem. Kad sasniegsi jūras krastu, sauc:
Zalktīt, zeltgalvīt,
Ja dzīvs, tad piena putas,
Ja miris, tad asins putas.
Ja jūrā uzbangos piena putas, tad es dzīvs, ja asins – tad miris. Nenododiet burvju vārdus nevienam citam, turiet ciešā noslēpumā, ciešākā kā jebko uz šīs zemes.”
Atgriežoties dzimtajā pusē, Karaliene jutusi dziļu prieku par atkalredzēšanos. Ģimene un apkārtējie ļaudis prasījuši, kā viņiem gājis tālajā zemē un Karaliene stāstījusi par savu dzīļu brīnumiem, par Karaļa patieso dabu, par dzintara mirdzumu un senajām pasakām, ko dzird tur čukstot.
Tajā pašā laikā Karalienes brāļi klusi sākuši perināt plānu, kā paturēt savu jaunāko māsu un neļaut tai atgriezties jūras karaļvalstī. Viņi slepus izprašņājuši Karalienes bērnus, spīdzinādami, ar viltu un ļaunumu tie mocījuši visus pēc kārtas, līdz jaunākā meita pārbijusies izkapts, slepenos vārdus izpaudusi.
Brāļi devušies uz jūru ar izkaptīm rokās. Stāvot jūras krastā, tie saukuši,
Zalktīt, zeltgalvīt,
Ja dzīvs, tad piena putas,
Ja miris, tad asins putas.
Kad tas uzpeldējis, brāļi sakapājuši zalkti gabalu gabalos. Atgriezušies mājās, tie glabājuši savu ļauno nodarījumu klusībā pie sevis un nav izpauduši nevienai dzīvai dvēselei.
Kad deviņas dienas bijušas cauri, Karaliene atvadījusies no ģimenes un draugiem, devusies pie jūras un saukusi savu vīru Zalkti.
Jūrā uzbangojušas asins putas.
Dziļās sērās Zalkšu Karaliene pārvērtusi savus bērnus zaļojošos kokos un pati sevi mūžzaļā eglē.
Un tā viņi stāv Dzintara jūras krastā.
Un tā viņi stāv.
_ _ _
Tu dzirdēji. Šo aizlaiku stāstu.
Bet vai sadzirdēji? Vai tu sadzirdēji to, ko pasaka grib pateikt tieši tev? Ne to, ko pieņem un tev liek saprast pētnieki un zinātāji, bet to, ko tu tur sajūti pats?
Izlasi šo pasaku vēlreiz, uz papīra lapas atzīmējot, ko kurš varonis, simbols nozīmē tev, kādas asociācijas, koda vārdi tevī izpeld, kad domā par zalkti, par dzelmi, par zaļojošu koku. Par saciršanu, par asins putām, par karalieni un karali.
Jā, šī ir sena, sena baltu pasaka. Un tā sāp, vai ne? Tie brāļi, kas sakapā māsas laimi gabalos, kas sakapā svēto – šī čūska, zalktis, manā – baltu tautu mitoloģijā ir Visuma simbols. Nebeidzamā plūduma simbols.
Un tomēr, aiz visiem zināmajiem simboliem – ko tā nozīmē tieši tev?
Pasakas ir nebeidzami, daudzslāņaini sapņojumi par visas pasaules cilvēku pieredzi. Stāsti par to, kam jāiet cauri, lai augtu, lai izaugtu. Lai sāktu no tām mācīties, nevajag daudz – svarīgākas ir atrast to jautājumu, kas tev tieši šajā brīdī šķiet vissvarīgākais. Un tad ieskatīties pasakas sirdī un sadzirdēt savu atbildi.
Tev būs savs jautājums. Bet manējais, noklausoties stāstu par zalkti, par brāļiem, par māsu, kas sevi pārvērš kokā, ir – cik mierpilni un skaisti tu spēj atvadīties no aizejošām lietām? Kā tu tiec galā ar to, ka lietas beidzas? Ļauj nomirt tam, kam jānomirst, pamest to, kas jāpamet, mainīties tam, kam jāmainās?
Cik bieži brāļi, tavs ego, sakāpā Visumu, sašķeļ to gabalos, lai tiktu galā ar sāpēm, ka viss mainās? Lai tiktu galā ar Visuma pamatlietu – mainīgumu, plūdumu un augšanu.
Neļaut visam plūst un virzīties uz priekšu, neļaut cieņpilni vecajam aiziet un jaunajam nākt vietā. Man sāp, ka manī tā neļaušana aizvien vēl ir tik dzīva. Dzīva caur attieksmi pret lietām, kas ir notikušas un aizgājušas, pret to, ka tad, kad patiešām ir jāšķiras, mani pārāk bieži ir sastindzinājušas bailes, vientulība un vēlme cirst – cirst neatskatoties. Neļaujot sev ieskatīties otram acīs un samīļot, pat, ja tas otrs tev ir darījis pāri vai jums nav bijis pa ceļam. Manī tas sāp.
Ir jāļauj, lai iet. Un jāļauj, lai nāk. Bet vecais, sava pieredze, attiecības, ir jātur godā, jāsamīļo un jāatlaiž. Jāatraisās, bet jātur godā. Un jaunais jāsagaida ar mirdzošu tukšumu sevī, ar brīvu telpu, kur nav nekā – ne gaidu, ne sagrābts spēks no iepriekšējām attiecībām, ne vilšanās, pat ne cerību. Ar vienkāršu tukšu telpu un atļauju notikt.
Runā, ka mīlestība esot tas mirdzošais tukšums, kas ir starp mums, mūsos.
Komentáře