top of page

Pasaka par nogalēšanu

PASAKA PAR NOGALĒŠANU / Reiz kādā karalistē dzīvoja brīnumskaists karalis. Viņš apņēma par sievu daiļu princesi un viņiem piedzima neticami skaists, lolojams bērns. Viņi dzīvoja laimīgi vietā, kur zaļoja meži un dulli smaržoja mežrozes. Lai vai kur viņi dotos, viņus ceļā pavadīja milzīgs, balts suns ar sarkanu mēli un zilām acīm. Viss bija viegli, laimīgi, īsti. Pienāca diena, kad karalim bija jādodas projām apraudzīt savu karalisti. Viņš sagatavojās ceļam, aplika savu zobenu, noskūpstīja savu skaisto sievu un bērnu, un devās lejup cauri mežu mežiem pildīt savu uzdevumu. Savu balto, uzticamo suni karalis atstāja par sargu savam visdārgākajam, piesakot – kamēr esmu projām, tu esi atbildīgs par manu ģimeni, par manu sākumu un galu. Gāja dienas un mēneši un pienāca laiks karalim atgriezties mājās. Viņš priekā trīcošu sirdi tuvojās savai pilij un tālumā dzirdēja sava suņa rejas. Jājot augšā kalnā aizvien tuvāk pilij, viņš redzēja, kā baltais, spilgtais suņa stāvs tuvojās viņam pretī pa klinšu taku. Suns pieskrēja klāt saimniekam un priekpilni luncināja asti, sirsnīgi riedams un apliecinādams savu padevību. Taču, vērojot suni, karalī parādījās pēkšņa nemiera un baiļu sajūta. Piepeši viņam uznāca nepārvarama tieksme jāt ātrāk mājup. Viņš noglaudīja zvēra galvu un ārprāta satraukumā ievēroja, ka no tā mutes un mēles pil sārtas asinis un viss purns noziests rubīna asiņu recekļos. Karalis šausmās iekliedzās, steidzinot iecirta kājas zirga sānos un, šķildams baltu putekļu mākoni, steidzās mājup. Viņš tuvojās pilij un pa ceļam redzēja notecējušas asiņu tērces. Suns visu laiku turējās viņam blakus, priekpilni luncinādams asti un raudzīdamies viņā ar savām zilajām acīm. Karalī zvēroja neticamas aizdomas un viņš ik pa brīdim paraudzījās sava suņa virzienā, kā nespēdams noticēt iespējamajam. Karalis iegāja pilī, kurā valdīja kapa klusums. Visas baltās zāļu durvis bija notrieptas ar asinīm. Nelāgu aizdomu virzīts, viņš gāja aizvien tuvāk un tuvāk sava bērna un sievas istabai, līdz ieraudzīja, ka tieši pirms tām mirguļo asins peļķe – tieši tādā sarkanumā, kāds bija viņa uzticamā suņa notraipītais purns, krūtis, mēle un piere. Karalis apcirtās straujās zaudējuma dusmās, izrāva savu zobenu un iecirta sunim krūtīs. Iecirta krūtīs. Suns iesmilkstējās, pēdējo reizi bezgalīgi ielūkojās saimnieka acīs un saļima uz pils grīdas. Karalis sāpēs atrāva guļamistabas durvis un ieraudzīja savu sievu un bērnu pārbijušos sēžam karaliskās gultas tālākajā stūrī. Pie bērna šūpuļa gulēja milzīgs, zobus atiezis, nogalēts vilks. Vilks, kurš bija mēģinājis aprīt dārgāko, kas karalim piederēja. Aprīt, pirms viņa uzticamais draugs, nododams pats ar savu dzīvību, bija to uzveicis un nosargājis skaisto sievu un mazuli. Un beigās topot par to nogalināts pats. Tikai no citas, gluži citas rokas. Tās sāpes, kas pārņēma karali, apjaušot notikušo, nav šīs zemes vārdiem aprakstāmas. Tās sāpēs, ko viņš bija nodarījis savam uzticamajam draugam un pats sev, nekad netaps dzēstas, tās vienmēr asiņos karaļa dzimtas miesā. Kopš tās reizes karalis dzīvoja. Tukšs un zaudējis daļu pats sevis. _ _ _ Redzi, šī ir pasaka par to, lai esi uzmanīgs. Šajā laikā, kad visapkārt tevi šķērē, nosakot, cik garam, tievam, resnam, vecam, gudram, garīgam tev jābūt. Šajā laikā, kad tev nevilšus no bērna kājas televizorā un datora monitorā rāda bildes, kas stāsta – redzi, kāds izskatās īsts vīrietis un sieviete. Šajā laikā, kad tevi rauj pieņemt lēmumus un rīkoties ātri, ātri, jo mums taču visiem nav laika, visu virza progress, pieņēmumi, ideja par to, kas ir skaista dzīve. Šajā laikā ir tik viegli apcirpt, nogalēt un noliegt savus patiesos resursus, savus īstenos talantus, tos, kas ir tevī dziļi un sulīgi. Pirms rauj ārā savu zobenu, lai nogalētu draugu vai paziņu, kas tev acīs saka, ko domā, tieši un skaidri bez glaimiem. Pirms izmet pa durvīm mīļoto, kas pēkšņi neatbilst plastmasas pasaules spiedienam par to, KĀ ir jābūt. Pirms apklusini savu seksualitāti, kas saka – es gribu, lai tavu kūsi apņem biezas, leknas spalvas nevis nošķilts asums. Pirms nogriez sevī vēlmi būt mūziķim, lai kļūtu par sērenas bankas vidēja ranga klerku, jo tā var nokāst lielu piķi. Pirms normalitātes vārdā izvēlies neredzēt visus tos radījumus, vīzijas, auras un sapņojumus, ko tev tik skaidri rādīja bērnībā. Pirms izvēlies nebūt tu pats, nocērtot savu patieso, uzticamāko būtību.

Pirms. Atceries šo stāstu par karali, kurš nogalēja savu labāko draugu, klibodams pakaļ savām emocijām, uzburbdams dusmās un iluzorā pārliecībā par to, kas ir īsts. Pirms tam. Ieskaties acīs pats sev.

4 views0 comments

Recent Posts

See All

Pērkons

Comments


bottom of page