top of page

Pasaka par Nāvi

Viss, nomiris un izslāpis.  Ir tik tukša sajūta, tik. Nekā nav un nebūs. Varbūt pat nav bijis.  Pieskāriens vairs nesmaržo. Skatiens vairs nedzied, nepūš. Lūpas vairs nemirdz. Neviens nepieskaras tavam kreisajam krūšgalam. Nenolaiza labo. Nav pirkstu, kuri virpinātu kaunuma lokas. Un nav neviena, kas glāstītu skaisto, cieto, vēdera lejasgalu pirms piebrieduša locekļa.

Tā ir nāve, sekss ir miris. Mums, kuriem viss bija reibinoši, neatkārtojami, nebijuši. Man, kurai vai kuram viss bija brīnišķīgi. Sekss ir miris. Un mūsdienu pasaule, mīlētāji nezina, ka tam ir lemts augšāmcelties.

Mums, cilvēcei, jau kādu laiku lielākoties blakus nav neviena, kas pastastītu, kā ir augšāmcelties un mirt. Pastāstītu kādu pasaku, leģendu, mītu. Un ne jau tāpat vien. Bet tāpēc, lai mēs taptu brīdināti par dabīgajiem psihes procesiem. Par dabīgajiem attiecību cikliem. Ar citiem un pašiem ar sevi.

Tāpēc šodien, kad tik daudzi no mums sēž pie sava seksa nāves gultas. Kad tik daudzās guļamistabās birst asaras vientuļajiem. Un tiem, kas ir vientuļi, kaut kopā ar otru. Es stāstīšu pasaku.

Apsedzies ar pledu, paņem rokās siltu tēju. Nāc līdzi senumā.

Reiz dzīvojusi Dēmetra, kuras klēpi pildījuši lekni stumbri, zāles kušķi, kuras kājas stampājušas melnu, melnu auglīgu zemi. Viņai un pērkona valdniekam Zevam bijusi meita Persefone. Persefone augām dienām spēlējusies pļavās un nogāzēs, rotādamās ar augiem un ziediem, skudrām un gaismas stariem. Kur vien meitene spēlēdamās pieskārusies, tur dzimusi smaržīga, dunoša dzīvība. Pieaugot Persefone kļuvusi aizvien, aizvien skaistāka, mirdzošāka.

Kādu dienu pakalnā, kur Persefone atlaidusies kaila, lai ļautu sevi izmīlēt saules stariem, šajā pakalnā sakustējusies zeme. Tajā parādījusies baisa plaisa un Persefoni rautin iekšā ierāvusi stipra, nežēlīga roka. Meiteni pazemē norāvis drūmais pazemes dievs Aīds.  Persefones māte Dēmetra izdzirdējusi meitas kliedzienu un elpu aizturējusi sākusi viņu meklēt. Taču meitene jau tikmēr smagajos Aīda ratos bezgalīgā ātrumā traukusies aizvien dziļāk, dziļāk un dziļāk pazemē.

Visa zeme kļuvusi tukša un izmirusi – Dēmetra spējusi domāt tikai par savas meitas glābšanu. Zemē izplatījies bads un skumjas, sausums un tukšums, tukšums. Tikmēr pazemes dievs Aīds nosedinājis skaisto Persefoni zeltā grebtā tornī, ietērpis zeltītās drānās un galvā licis dzintara kroni. Taču Persefone katru dienu kļuvusi aizvien vājāka, bālāka, nerunājusi ne vārda, dzisusi no dienas dienā. Mutē nav ņēmusi ne lāsi ūdens un ne gabaliņu augļu. Pēc trejdeviņām dienām meitenes tēvs Zevs sūtījis Aīdam pavēli atbrīvot meitu. Aīds atbildējis – ja viņam izdosies meitenei iebarot kaut sēkliņu – pusgadu meitenei būs jāpavada ar viņu pazemē. Un pusgadu tā varēs rotāties saulē un ziedu klēpjos virszemē.

Aīds paziņojis Persefonei par savu lēmumu atdot viņu virszemei. Meitene pirmo reizi pasmaidījusi. Tajā brīdī Aīds spļaudams spļāvis viņai sejā granatābola sēkliņas un vienu no tām viņa pārsteigumā norijusi. Un tā maigā Persefone kļuvusi baisā Aīda sieva.

Tūdaļ Zeva sūtītie spārnotie zirgi vienā mirklī aizveduši Persefoni pie mātes Dēmetras.

Kopš tā laika Persefone pusi gada dzīvo uz zemes kopā ar māti, un otru pusi – pazemē pie Aīda. Jo tā ir lemts.

Dēmetra atkal atdevusi auglību zemei. Taču, kad Persefonei pienāk laiks doties uz Aīda valstību, dieviete atkal noskumst, novīst puķes, dzeltē lapas, pār zemi traucas auksti vēji un sniega vētras. Taču kolīdz debesīs kļūst redzams Jaunavas zvaigznājs, ļaudis zina, ka Persefone atgriezusies pie mātes. Viss plauks, viss mutuļos, zmaržos, būs. Un tā gadu no gada, gadu no gada, neaptrauktā mūžībā.

Šis stāsts patiesībā ir par mani un tevi, par mūsu mīlēšanos. Ja mums būs lemts palikt kopā vai sastapt vienam otru, nāve – sastingums – briešana – plaukšana – ziedēšana – vīšana – nāve būs mūsu attiecību realitāte.  Patiesībā ikviena sevi vērojoša mīlnieka realitāte.

Mūžam ziedošas ir tikai plastmasas vai papīra puķes. Īstās dzīvo, pārdzīvo, mazliet mirst, krīt izmisumā, ilgojas, dzimst no jauna. Tikai svarīgi ir nepārbīties no dabīgā sevis. Un vērot debesis, vērot zīmes.

Kas ir tavs zvaigznājs, tava zīme, tava rīcība, tavs solis, kas var vērst visu par labu? Kādi ir tavi vārdi, tavas dziesmas, tavu čuksti, kas palīdz izturēt šos sausuma, tukšuma, bezmīlēšanās laikus? Saglabāt tuvību ar otru vai pašam ar sevi un pasauli?

Atrodi šīs zvaigznes, jo laimei vajag nelaimi, dzīvībai nāvi, pilnībai tukšumu. Tā ir, tas esi tu – visāds.

Galvenais, lai tev ir zvaigznes.

Galvenais, lai tu zini, ka tev tās ir.

19 views0 comments

Recent Posts

See All

Pērkons

コメント


bottom of page