top of page

Pasaka par divām

Pirmais Aizlaiku Stāsts

/

PASAKA PAR DIVĀM

/

Reiz, tik tālos aizlaikos, ko nespēj atminēties pat kalnu kraujas un zemes dzīles, Austrumos, tik smaržīgos kā kurkuma un trejdeviņu piparu ziedi, dzīvoja kāds turīgs jauneklis vārdā Adils. Viņam piederēja nams, viss ziloņkaulā grebts, ar samta baķiem un pērlītēs izšūtiem priekškariem. Tur allaž smaržoja pēc apelsīnu ziediem, jasmīniem, sandalkoka un aizjūru zīda.

Bija pienācis laiks izvēlēties sievu. Taču jauneklis bija nosolījies, ka vēlas vienu vienīgo, savējo. Visapkārt vīri par savu godu turēja ņemt sievas, cik vien to vēderi, maki un pilis spēj nest. Tomēr Adils bija apsēsts ar domu par vienu – pat, ja tas nozīmētu viņa tēva un mātes dusmas.

Kādu dienu Adils devās uz tirgu izvēlēties garšvielas – līdzi viņš ņēma lielu kuli zelta un spēcīgākos kalpus. Viņš pats vēlējās būt tas, kurš izlasa vissaldāko kanēli un visdzeltenāko safrānu. Jauneklis paņēma lielus grozus un, nāsis iepletis, devās iekšā, pūlī, kur žvadzēja zelta rokassprādzes, mirdzēja kamieļvilnas paklāji un virmoja garšvielas, dārgākas par safīriem.

Adils izvēlējās un izvēlējās – un kalpi nesa mājās tikai labākās veltes. Vēl un vēl, vēl un vēl, līdz pagurumam.

Te piepeši, jau tuvojoties saules rietam, aiz kāda stūra viņš ieraudzīja noplandam tumši lāsumainu zīda tērpu. Tajā pašā brīdī aiz otra stūra novējoja gaiši lāsumaina šalle. Plīvojums, zīds un neticamā smarža, kas plūda no visām pusēm, viņu apmāja, iekvēlināja.

Adils stāvēja apdullis. Viņam šķita, ka it viss plīvo un valdzina, plūstot no visām četrām debess pusēm. Jauneklis skrēja pa labi, tad pa kreisi, taču izprast, kur tieši jādodas, lai sastaptos ar mistisko, bezgalīgo, kas bija viņu iejūsminājis, viņš nezināja.

Tad, jau noguris un atmetis spēkus, viņš pagriezās, lai dotos mājup, un sev pretī ieraudzīja divus acu pārus – vienu tumši zeltainu un otru gaiši mirdzošu. Tās bija divas dvīņu māsas, kas piepeši iznirušas no pūļa, stāvēja viņam pretī un raudzījās tieši acīs. Viņas smaržoja pēc apelsīnu ziediem un tuksneša, pēc pačūlijas un vetīvera. Jauneklis apreiba un iemīlēja viņas abas – tepat, tagad, uz vietas.

Noskaidrojis, kurā namā abas mīt, devās pie viņu ģimenes lūgt roku. Turīgajam Adilam priekšā bija grūta izvēle – taču jāišķiras bija, jo bija jāpilda sev dotais solījums. Katru reizi, kad viņš runāja ar kādu no māsām, viņa sirds sliecās par labu viņai. Tad viņu valdzināja gaišums un vieglums, kas piemita vienai māsai. Tad tumsa un tumīgums, noslēpums, kas piemita otrai. Nekādi nevarēdams izšķirties, viņš nolēma lūgt abām māsām vienā no tikšanās reizēm būt kopā. Jauneklis apsēdās viņām iepretīm un uzdeva vienus un tos pašus jautājumus.

“Saki, vai tev patīk zvanu skaņa? “viņš taujāja gaišākajai māsai.

“Jā, viņa teica. Tās līganums man liek smaidīt un smieties.”.

Un viņa iesmējās dzirdus, šķindošus smieklus. Un jauneklis tā mīlēja viņas smieklus.

“Saki, un, vai tev patīk zvanu skaņa?” viņš vērsās pie tumšākās māsas.

“Jā, viņa teica. Kad aizveru acis, tās samtainums mani caurauž. Un man gribas dziedāt klusu, klusu, skumju dziesmu.”

Un viņa iedziedājās tumšā, klusā balsī. Un jauneklis tā mīlēja viņas skumjas.

Sēžot viņām pretī, jauneklis saprata, ka nespēj izsķirties par labu nevienai no viņām. Ko nepateica viena, to pateica otra. Ko pateica otra, to papildināja pirmā.

Visbeidzot viņš izlika visu savu sirdi un mantu un teica meiteņu ģimenei – es ņemu viņas abas. Tas, ko esmu solījis sev, nav izdarāms. Un tā Adila namā ienāca divas saimieces, divas mīļākās un divas plīvojošas, neaizmirstamas viņas.

Un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi baltajā namā ar ziedošo dārzu un sidraba grebumiem.

Redzi, šis ir sens stāsts par sievieti un viņas būtību. Viņā vienmēr dzīvo divas – arī tevī. Pirmā vienmēr atbildēs gaišākā māsa. Taču, jautājot tikai viņai, tu nesaņemsi atbildi. Tāpēc sievietei vienmēr ir jājautā – ko tu domā par šo lietu? Un nākamais jautājums ir – un ko tava dziļākā būtība domā par šo lietu? Tikai tad atbilde būs pilnīga.

Allaž jautā viņām abām – gaišajai un tumšajai. Un tu sadzirdēsi atbildes, kuras savīsies, papildinās viena otru tā, ka pasaule – līdzīgi kā jauneklis Adils šajā pasakā – nespēs izvēlēties un atteikties par labu vienai.

Mīļā, tu nekad neesi viena, tev ir tava dziļākā būtība.

Mīļais, viņa nekad nav viena – patiešām būt kopā ar sievieti nozīmē pieņemt kādu, kurai ir gaišums un tumsa, vieglums un smagums. Kad tu to sapratīsi, tev piederēs viss.

9 views0 comments

Recent Posts

See All

Pērkons

Comments


bottom of page