Jaunā Gada Runa
/
Sakot paldies par manām lūpām un mēli, kas jūt otru lūpu mitrumu, saldu un sāļu, kas izlaiza vaidus, lamuvārdus un atzīstas mīlestībā.
Sakot paldies par maniem krūšgaliem, kurus virpinot starp pirkstgaliem, var arī nepieskarties klitoram un neienākt, aiznesot mani transā, gaismā un orgasmos.
Sakot paldies par pirkstgaliem, kas ar katru šūnu izjūt otra ādu, vismaigāko un visraupjāko un stingrāko.
Sakot paldies par melno, sulīgo sākumu debesjumā ar visam saulēm, klusām, skaļām, dzīvām un nedzīvām planētām, zīmēm un dimanta putekļu mākoņiem.
Sakot paldies par to, kā kustas tavi gurni, lēni un ātri.
Sakot paldies par to, ka es tevi redzu tādu, kādu tu pats sevi vēl nepazīsti.
Sakot paldies par puķēm, kuras zied, vēl ziedēs, mirst vai nekad nav ziedējušas.
Sakot paldies par tavu balto spermu, sākumu, kas reizēm noklāj manas krūtis.
Sakot paldies par to dziesmu, ko es dzirdēju kaut kur Peru džungļos, kad pāri tumsai, cauri zaļai nekurienei sadziedājās sieviete šamane un vīrietis šamanis, novedot mani spilgtākajā orgasmā, liekot man stundām ilgi locīties, trīcēt un just, ko nozīmē, ko patiešām nozīmē būt dzīvam.
Sakot paldies par to bezgalīgo, nebeidzamo, bezdibeņa vientulību, kurā es ieveļos pārāk bieži, lai atkal rāptos ārā un redzētu, kā uzlec saule.
Sakot paldies par to, ka es pazudīšu.
Sakot paldies par to reizi, kad es pasmaidīju tev no sirds.
Sakot paldies par atraidījuma sāpēm un brīdi, kad tu saproti, ka mēs būsim šeit, šajā Visumā kopā tikai vienu mirkli, un nav pat svarīgi, vai šis mirklis ilgst stundu, divus vai sešdesmit astoņus gadus.
Sakot paldies par nespēju pieņemt tavas citas sievietes, kas bijušas pirms manis un pēc, spoguļojot manu nespēju būt šeit un tagad – ne iepriekš, ne nākotnē – un dodot man iespēju vēl un vēl mācīties.
Sakot paldies par asinīm, kas katru mēnesi iztek no manis, tām pašām asinīm, kas ir pumpējušas manu sirdi, kas varēja ritet cauri maniem nedzimušiem bērniem.
Sakot paldies par visiem tiem, cilvēkiem, kuros ieskatoties es esmu redzējusi patieso, atmodušos garu, sākumu, sevi pašu.
Sakot paldies par to pozu, kurā tu mani paņem bez atpakaļceļa, bez iespējas izvairīties no pilnīgas, absolūtas pazušanas tavā ķermenī.
Sakot paldies par mēli uz mana klitora.
Sakot paldies par tumsu, kas ir tur ārā un manī iekšā, tumsu, kura izgaismo gaismu, ļauno, kas ļauj parādīties labajam.
Sakot paldies par vienaldzību un brīdi, kad nav nekā.
Sakot paldies par katru rētu manā ķermenī, kas padarījusi mani tālāku no iedomātā skaistā un tuvinājusi mani pašai sev.
Sakot paldies par manu kaunu, bailēm, izmisumu, meklējumiem, vientulību, ilgām, cerību, gaidām, alkām, gribu, reibumu, smiekliem, mieru, aizmigšanu.
Sakot paldies par sapni, kurā es redzēju līgavu melnā kleitā no citas zemes, planētas substances. Kleitu, kas plūda un vijās ar spožām zvaigznēm krokās un ielokos.
Sakot paldies par visu sapuvušo, nokaltušo, smirdošo, mirstošo, jo tas dos vietu jaunai dzīvībai.
Sakot paldies, ka man ir dota iespēja sevi iztaustīt, izmīlēt.
Sakot paldies par to, ka ir zirnekļmātītes, kas apēd savus mīļākos pēc mīlēšanās, jo citādi tas būtu jādara man, tik stipra, rijoša, ārprātīga spēj būt mana mīlestība.
Sakot paldies par to, ka tu lasi šos vārdus un tevī, jebkur tevī kaut kas ir iekustējies.
Sakot paldies par būšanu šeit.
Sakot paldies par prieku, kas ir tik gaišs, ka dedzina.
Un sakot paldies par skumjām, kas ir tik tumšas, ka ieaijā.
Sakot paldies par visu, kas būs.
Par uzliesmojumiem, vēmieniem, aizvainojumiem, lidojumiem, nebūšanu un būšanu.
Un par to, kas nekad, nekad, nekad, ai, nekad nebūs.
Sakot paldies par to, kas runā caur mani.
Lai nāk Jaunais.
Comments