top of page

Neteikt

Un tu nesaki neko.

Naktī tev nepatīk, kā viņš tev pieskaras, vispār jau pārējais normāli, bet tur tajā vietā – nu, varētu kaut kā mazliet citādāk, ne tik ļoti berzējot. Varbūt viņš varētu skūpstīt kā citādāk, pamēģināt mīlēt ilgāk. Varbūt tu varētu viņam pieskarties visur un vairāk. Varbūt tev pietiktu vēl ar papildus septiņām minūtēm maiguma, lai viss būtu mitrs, plūdens. Bet tā vienmēr, tik ilgi jau pietrūkst.

Tev gadu gadiem gribas citādāk.

Un tu nesaki neko.

Gribas, lai viņš pirms mīlēšanās nomazgājas un tev savukārt gribētos, lai viņa, lūdzu, lai viņa pirms mīlēšanās nenomazgā nost savu smaržu. Katram no abiem gribas savu, to mazo lielo, kas norauj jumtu. Lai viņa tev šoreiz vienkārši paglauda muguru un ieaijā. Lai viņš tevi iepliķē un sasien. Iespējams, tev vispār jau gadiem riebjas tas, ko jūs tur izgrūstat starp palagiem un, jā, varbūt tas pat sagādā ciešanas. Bet tikpat iespējams, ka līdz pavisam citam skaistumam ir tieši puscentimetrs citas kustības un pāris atklāti vārdi.

Tu gribētu citādāk. Bet tu nesaki neko.

Pēc nakts nāk diena, kurā tu vairāk nesaki skaidri un gaiši, kur tu iesi, ar ko tu iesi un galvenais – tev ir kauns un bailes pateikt, kāpēc tu iesi. Tu klusē un nesaki, ka vaino viņu par to, ka tevī ir tāds tukšums, ka tu atkal un atkal viņu negribi, jo nejūties droša, pasargāta, uzklausīta. Un tu sāc melot, puspateikt, nepateikt, slēpt, izlikties, ciest, malties savā galvā turp un atpakaļ nebeidzamā ritumā. Savam vistuvākajam blakus, tepat, tam, kurš miegā elpo ar tevi vienu elpu, kurš sapņo un guļ tev blakus, kurš ieiet tavā miesā un ar mēli tausta tavu muti dienu no dienas, gadu no gada – tu nespēj izsliet muguru un pateikt, kā patiesībā ir. Jo tu baidies, baidies zaudēt drošību, kaut patiesībā nemaz nezini, kas tā ir, jo ne tagad, ne agrāk neesi šajās attiecībās to jutusi. Tu baidies palikt viena, tu baidies būt sliktā meitene, tu baidies būt apsmieta, nesadzirdēta. Tu baidies izaugt. Tu esi sākusi šo spēli mazās lietās, ļāvusi, lai tev uzkundzējas īpašuma tiesības, otra ego, otra vājums, kam ir tik šausmīgi bail, ka viņš varētu izrādīties tāds, kuram vēl jāaug, tāds kurš nav vislabākais, bet par tādu var nemitīgi kļūt.

Un tu baidies viņu, skaisto, laist dzīvot un augt, jo esi sastindzis no domas, ka viņa tev varētu nepiederēt, ka kāds cits, ka kaut kas cits – darbs, vīrietis, bērns, aizraušanās, viņas pašas vientulība – varētu tev viņu atņemt. Aizmirsis, ka abi esat no viena Visuma nākuši, dziļākajā būtībā neticami skaisti.

Jūs varat būt apmainījušies lomām krustu šķērsu, neviens te nav labāks, sliktāks, zemāks, augstāks, lielos vilcienos tam vispār nav nozīmes.

Tu taču tik labi zini, ka viņa tev nepieder un tu zini, ka viņš nepieder tev, bet jūs turpināt spēlēt šo izlikšanās spēli, spiežot acis ciet, ciet, ciet.

Ja vien tas nav neprāta variants – tevi sit, tu dzīvo totālā vardarbībā, karā, nabadzībā, atkarībā – nav nekāda attaisnojuma tam, ka tu melo, slēpies un nespēj savam teorētiskajam tuvākajam pateikt, kas patiesībā esi, ko gribi, kur iesi un kā gribi justies. Nedrošību baro ikviens, pat vissīkākais melu gabals vai nepateiktība, kas beigās uzblīst milzu masā un vairāk nešķiro, kur drīkst un nedrīkst otru savaldīt, ierobežot, sargāt.

Kāpēc tu melo? Kāpēc tev no otra bail? Kāpēc tev bail pateikt, kas patiesībā esi?

Viens nelaiž, jo baidās pazaudēt, otrs melo, jo baidās pazaudēt – tādu savdabīgu deju jūs abi dejojat. Un kas tie “viņš” un “viņa” vispār tādi ir? Vai viņi patiesībā viens otru pazīst? Kas ir tie “viņi”, kuri dzīvo kopā un velta viens otram savu miesu, dvēseles gabalus, sapņus? Gadu no gada iluziorā tuvībā, baidoties atplēst kaut ko sāpīgu un caur brūcēm augt lielākiem.

Vislielākais iespējamais grēks un ļaunums ir neuzplaukt tajā visskaistākajā iespējamajā variantā, kas tu esi. Neizdzīvot savu dzīvi, neaugt, kad ir iespēja. Un neļaut to darīt otram.

Cik vērta būs bijusi visa tā slēpšanās, nelaišana, sevis un otra iegrožošana, kad šī dzīve būs galā un vienīgais jautājums būs – vai tu izdzīvoji visu, kas tev bija jāizdzīvo, vai tu kļuvi par to, kam tev bija jābūt? Un vai ļāvi otram piedzīvot patieso, visskaistāko sevi?

Jo tu otram esi dots tikai tāpēc – lai kopā augtu. Tu neesi kruķis, tu neesi kulaks, kurā mierinās, tu neesi klēpis, kurā paslēpjas. Ja vajag, ja to prasa otra izaugsme – vari būt. Bet tikai uz mirkli un tikai tāpēc, ka abi zināt, ka tas tā.

Tu drīksti tikai samīļot, no sirds izteikt savas bailes un bažas, bet nav tava atbildība dzīvot otra dzīvi. Tu vari tikai būt patiess līdz kaulam, atklāts un īsts, bet nav tava atbildība dzīvot otra dzīvi, sargāt viņu no izaugsmes un īstuma.

Tava atbildība ir būt. Ar taisnu muguru, ar atklātu skatienu, ķermeni un mēli.

Bet tu aizvien vēl nesaki neko.

9 views0 comments

Recent Posts

See All

Pērkons

Comments


bottom of page