Pirmā vēstule no Indonēzijas
/
MĪLESTĪBAS ISTABA
/
Reiz kāds austrumu mistiķis stāstīja, ka katrā mājā esot jābūt vienai istabai, kurā notiek tikai mīlestība. Ne darbs, ne atpūta, ne ēšana, nekas cits. Tikai.
Mūsu mājās bieži ne tikai nav istabas mīlestībai, tur nav pat gultas, kas radīta un lolota, lai mīlētos. Pat ne spilvendrānas, kas uzlikta ar cieņu un domu par to skaisto, kas te varētu notikt. Viss nonivelēts līdz atnācu, iegūlos un varbūt.
Esot šeit, Bali, Indonēzijā, starp cilvēku tūkstošiem, kas ikdienas ik uz katra stūra, trīs reizes – no rīta, pēcpusdienā un vakarā – izliek mazus ziedojumu groziņus ar puķēm, rīsu graudiņiem un smaržīgiem vīrakiem. Kā pateicību šīs salas gariem, dabai, dieviem par iespēju te būt, dzīvot, smaidīt, mīlēt. Esot šeit, starp cilvēkiem, kuriem pie katra nama ir mazs ģimenes templis vai vismaz altāris, kurā, izpildot rituālu, atcerēties, ka esam daļa no dabas, ka dzīvojam starp citām būtnēm, ka esam pats Visums.
Esot šeit, manī patiešām ļoti spēcīgi bango sajūta, ka mēs tur, rietumos, esam galīgi visu pārpratuši un ar visu savu progresu un lidojumiem kosmosā uzvedamies kā atsaldēti, rupji stulbeņi.
Viena lieta ir par šo pārprašanu prātuļot, bet otra ir tik uzskatāmi ieraudzīt – visam, ko mēs te rietumos darām, savas atšķeltības no kopuma dēļ, piemīt pliekanums un tukšums, jo mēs līdz nāvei baidāmies to primitīvā, īstā, kas dzīvo dabā visapkārt un mūsos pašos. Mūsu mīlestība nav īsta un mums nav arī tempļu, kur to pielūgt – guļamistabu, kurās ieejam ar cieņā noliektu galvu, gultu, kurās apguļoties mēs iesākumā ieskatāmies viens otram acīs un tikai tad sataustam ģenetālijas.
Mēs iegāžamies savās mājās un bieži nevīžojam pat kurpes atstāt pie sliekšņa, ievazājot savā miera vietā visas dienas garumā savāktās domas, strāvojumus, spļāvienus, cerības, grūtības, bezjēdzību. Vietai, kurā gribam spēcināties, gūt jaunu duku rītdienai, darbiem, iešanai uz priekšu, pārkāpjot slieksni, pat nepasakam “labdien” un “paldies, ka man ir mājas.”
Mēs iededzam sveces bez nodoma un lūgšanas. Mēs neļaujamies būt īsti, paši, dejot lietū un paklanīties mēnesim. Jo kāds mums ir iemācījis, ka būt daļai no dabas, pateikties un pielūgt ir atpalikušo un muļķu pazīme.
Iedegt savā guļamistabā sveces nevis atkārtojot seriālos noskatītu romantiku, bet sakot paldies par iespēju piedzīvot mīlestību.
Teikt paldies ne tikai tad, kad tev kaut ko fiziski dod, bet vienkārši tāpat – par dzīvības brīnumu un iespēju būt kopā.
Neiznīcināt īsto, mežonīgo, smaržīgo dabu – pirmāmkārtām jau sevī, jo, tikai darot pāri visam dzīvajam savā dvēselē un ķermenī, var rasties ideja bez žēlastības izcirst, piesārņot un piesmirdināt dabu mums apkārt.
Veidojot.
Tā rodas telpa mīlestībai.
p.s. es atvainojos par skarbumu visiem tiem, kuri pie saviem galdiem un savās guļamistabās rīkojas citādi. tikai jūsu ir ļoti maz. un bieži mūsu rituāli tomēr neaizsniedz mūsu gultas un to, kā mēs mīlējamies.
Comments