top of page

Mīļā Perukua

Es biju gaidījusi visu. Tikai ne šo. Vēl iepriekšējā vakarā tu stāstīji par sievietes vienotību ar zemes klēpi – jā, nevelti, to sauc tieši tā – zemes klēpis. Tu mūs visus iededzināji un ar savu balsi atrāvi vaļā ko pirmatnēju. To juta visi, to piedzīvoja visi. Elektrizējoši, patiesi.

Un tad nāca nākamā diena, nākamais rīts. Es lidoju, es braucu uz tavu semināru. Tik. Tik ideālistiska savos priekšstatos, sapņojumos par zemi, par tās maigumu un raupjumu, par tās vētrām, izvirdumiem, uguņiem un zibeņiem. Tagad es saprotu, cik mana pasaules bilde ir bijusi virspusēja, izvairīga.

Jo viņas sāka kustēties. Sievietes tavā meistarklasē (es pat nezinu, kā to nosaukt, man pagaidām nav pareizā vārda) sāka kustēties un dziedāt, pēc tava aicinājuma izjūtot savas dzemdes, krūtis, vagīnas. Viņas sāka kustēties un es gaidīju, ka būs skaisti. Taču gaisā pacelās kaut kas, kas mani sastindzināja, kas atnesa pilnīgi citu pieredzi, skatījumu uz sievieti, tās seksualitāti. Un neseksualitāti, bezseksualitāti.

Pēc senajiem rituāliem, pēc tavas pašas zemes un Visuma sajūtas, izjūtas tu viņas iekustināji.

Un negaidīti. Gaisā pacēlās tādas sāpēs, tāds izmisums, tāds gadsimtiem, gadu tūkstošiem krāts smagums. Ka es pamiru. Visas rokas klāja zosāda, žņaudzās kakls, katrai apkārt, virsū, apakšā es redzēju pa stāstam, pa ievainojumam.

Tu un viņas, jūs dziedājāt, aizvien skaļāk un skaļāk, piepildot telpu.

Mans lūzuma punkts bija brīdis, kad liki pacelt rokas – kura no jums, māsas, šobrīd ir stāvoklī? Un kurai nav dzemdes? Rokas atbildē uz katru jautājumu pacelās. Vairāk, kā es biju savā priekšstatā gaidījusi.

Blakus atradās divas sievietes. Viena ar palielu vēderu, ar dzīvību iekšā. Otra ar izgrieztu dzemdi. Viņas bija blakus, viņas viena otru šūpoja, mierināja. Viena ar bērnu un viena, kurai nekad tā nebūs.

Un visapkārt bija citi stāsti. Pilns ar vagīnām, kas nespēja atvērties dejai, skaņai, dziesmai, kustībai. Jo tās dziļi, dziļi bija ievainotas. Tur bija izvarotas, nemīlētas vagīnas, bērnus zaudējušas dzemdes, piesmietas un neizprastas, gadu tūkstošiem nīdētas.  Un tas nebija tikai katras individuālās sievietes stāsts, tas bija stāsts par šo zemi, par šo planētu.

Es to nebiju gaidījusi, es to nebiju apjautusi. Biju domājusi, sapņojusi ieraudzīt sievieti kā daļu no zemes. Un mēs taču visi zinām, kāda ir zeme, mēs aizvien par to domājam tās pirmatnējajā nozīmē – skaista, valdzinoša, nūminoza, mazliet biedējoša. Sekss un mīlēšanās pa virsu, tikai kā svētki, allaž tikai no jauna, kā baltas lapas, kas satiekās.

Bet te nu tas bija, kā uz delnas – viss, ko cilvēce šajos gadu tūkstošos zemei ir nodarījusi pāri, viss, kā mēs turpinām darīt tai pāri. Tas neatspoguļojas tikai gaisā, ko elpojam, karos un ledāju izkušanā. Tas ļoti burtiski – un es to piedzīvoju, esot klāt vienā vienīgā meistarklasē kaut kur Rīgas pievārtē, deju zālē ar plastmasas logiem un izolācijas vati griestos. Tas ļoti burtiski atspoguļojas ikkatrā sievietes augumā, kustībā. Tajā, kā viņas elsoja, kliedza, raudāja, piedzīvoja orgasmus. Manā acu priekšā. Tavā meistarklasē, Perukua.

Es ticu, ka vīrieši kauktu vēl baismīgāk.

Tas nav tik vienkārši. Ar šo zemi un tās cilvēkiem ir daudz baismīgāk, kā es jebkad biju domājusi. Paldies tev par šo apjausmu un to, ka parādīji – tas ir jādabon ārā, tikai tad sāksies stāsta otrā daļa.

BUD BLOOM BLOSSOM. Plaukt, Uzziedēt, Ziedēt – tāds ir mana intīmā uzplaukuma kustības nosaukums.

Todien es sapratu, ka tas pirmais – BUD, plaukt, nemaz nebūs tik vienkāršs. Viena lieta ir dzīt asnu cauri melnai zemei, jau tas ir baisi un biedējoši. Bet ko iesākt, kad jāpiedzimst ir caur zemi, kas ir pielieta ar degvielu, asinīm, kur ik pa brīdi tu vari uzdurties plastmasas gabalam, spridzeklim, izsmēķim? Ko darīt ar augsni, no kuras pabāžot galvu, tev min virsū ar zābaku un stūķē atpakaļ?

Tā ir realitāte – mūsdienu cilvēka uzplaukums ir nenormāli grūts.

Ne visiem ir jānāk pie tevis, Perukua, ne visi spēs atdzimt caur tavu vadīto procesu. Iespējams, cita vai cits atdzims caur citām. Un tik un tā sāpēm, visa liekā atmešanu, nomešanu.

Paldies, Perukua par šo iniciācijas rituālu, ko tu nes mūsdienu pasaulē.

Tavs,

BUD BLOOM BLOSSOM

P.S.

Perukua ir dvēseļu dziedniece, kura caur dziesmu, kustību un savu īpašo klātbūtni semināros un meistarklasēs māca sievietēm atvērties patiesai sievišķībai. Brīdinu, ka šī ir ārkārtīgi spēcīga pieredze, kurai ir jābūt gatavam. Turklāt ne katram šī terapija ir piemērota un nepieciešama. Taču tā noteikti atver jaunas dimensijas un skatījumus – kā manā gadījumā, kad caur sievietes prizmu, uztvēru cilvēka ķermeņa burtisku vienotību ar zemes dzīlēm. Vairāk par viņu te: www.peruquois.com

2 views0 comments

Recent Posts

See All

Pērkons

Comments


bottom of page