Trešā vēstule no Peru džungļiem.
/
Te, Peru džungļos, kalnu piekājē un džungļu kabatā, es to sastapu vēl dziļāku. Daudzas reizes, daudzas dienas pēc kārtas. Ceremoniju, kas maina cilvēku dzīves.
Tas ir kāds sens, sens, mūžsens džungļu rituāls, varbūt no inku laikiem, varbūt no vēl tālākām saulēm, kopā būšana, kurā cilvēki satiek paši sevi un Dievu, sauciet viņu kādā vārdā vēlaties. Lai gan patiesībā jau tas nozīmē vienu un to pašu.
Kāda ceremonija, kurā viss viļņojas, skan, smaržo, līgojas, mirdz līdz bezgala un bezmalas skaistumam. Un grūtumam, tik spīvam trakumam, ka liekas – tālāk vairāk nevar. Un atkal gaismai, vieglumam. Augšā, lejā.
Ceremonija, kurā vemj. Vaid. Dodas vēlreiz un vēl uz tualeti, ar caureju vai gluži normālu vajadzību. Šņaukājas, šķauda, svīst, atraugājas un laiž gāzes. Ārstējas un top ārstēti visur – tīrot dvēseles, ķermeņus, emocijas, attiecības, savu karmu. Iekšēji un ārēji, iekšēji un ārēji. Te miesa kalpo garam un otrādi. Bez nicinājuma, bez nošķēluma. Te pieredz Dievu caur ķermeni. Un otrādi, turpu šurpu.
Te tu ieraugi savu un savu tuvāko ķermeņus citādi, kurā saproti, ka viss, kas ir tava miesa, ir normāls, skaists, akceptējams. Te vemt nenozīmē apkaunot sevi, bet par lielu pārsteigumu sagādā lielu atvieglojumu, tīrības sajūtu – gan, kad vem pats, gan brīdī, kad dzirdi vemjam citus. Nakts, kad guli uz matracīša zem džungļu zvaigznēm un visapkārt lido jāņtārpiņi, kad ar rokām žūžini savu mazo, lai viņš čuč dziļā miedziņā un pats pieredzi, kā caur tevi strāvo milzīga, nenormāli spēcīga enerģija – visa sākums un beigas. Vai vienkārši redzi, patiešām beidzot ieraugi, ka ikviens koks, zars, lapa, sienāzis, tavi līdzcilvēki un upes ūdens ir daļa no tevis un tu esi neatraujama daļa no viņiem. Vai vienkārši jūti, kā maģiskas, senas indiāņu zāles tevi ārste tur, kur nepieciešams visvairāk – vēderā, dzemdē, acīs, dvēselē. Vai arī neredzi neko, bet baidzot patiešām esi vienkārši dzīvs, uz pilnu banku klātesošs.
Katram ayahuasca, tā sauc šo ceremoniju, pieredze ir sava, tieši tādā, kāda nepieciešama. Un tomēr viena vienojošā lieta – neapšaubāmā gara un ķermeņa savienība, instrumenta sajūta.
Spainīšos un tualetes podos līst šķidrumi, kas attīra enerģijas sastrēgumus, skalo ārā sāpes, bailes, aizvainojumus, trauksmi, kas neļauj pieņemt sevi un citus. Cilvēkiem klātesot vienā telpā, tik maģiskā brīdī, kopējā ķermeņa sajūta ir tik spēcīga, ka reizēm tu jūti – kāds vemj tavā vietā, varbūt pat visu nakti laiž caur sevi citu sāpēs, mirst un augšāmceļas citu vārdā. Ja ir par traku, tevi pieskata šamanis, tev dzied, rībina un virs galvas zaru slotiņas čaukstina ceļvedis, kura uzdevums ir kalpot, palīdzēt tev šajā procesā. Vai kāds no palīgiem, kas aizved uz tualeti, kad grūti paiet, kas apsedz ar sedziņu, rūpīgi segas stūrī ietinot tavas pēdas. Cilvēki vemj, dzied, raud, smejas, iekšēji mirst un augšāmceļas neskaitāmas reizes, vienā nesaraujamā veselumā. Ar mīlestību, ar mīlestību, laid, lai plūst, saka medicīnas vīrs. Un tu ļauj, lai beidzot tavs gars un miesa plūst, ir dabīgi, bez būra, kurā tos ieliek pieņēmumi.
Pēc tam tu vēl vairāk un dziļāk redzi, ka otra rokas, kājas, mēle un dibens ir maģiski. Ne tik daudz ārējās formas dēļ, bet tāpēc, ka esi caur sevi pieredzējis, ko patiesībā nozīmē dzīvības brīnums, kā iekšēji plūst sekrēti, darbojas šūnas, pulsē asinsvadi, izstrādājas kuņģa sulas, saraujas zarnu muskulatūra. Nekas tava partnera, tava mīļotā cilvēka ķermenī vairāk neliekas tabu, slēpjams, negribēts. Pieņemot sava un otra ķermeņa skaistumu ikdienišķās, šķietami dzīvnieciskās izpausmes – gremošana, defekācija, žāvas, tu esi daudz gatavāks un brīvāks izpētīt, patiešām tuvu izpētīt un iemīlēt ģenitālijas, visus dabas dotos caurumus. Bez cenzūras. Nepauzaudējot smalkuma sajūtu, bet bez bloka. Jā, atmetot sabiedrības un tikai saiedrības uzliktos mākslīgos priekšstatus par to, kas ir pieņemams un kas nē – esi atvērtāks eksperimentēt. Dzīvot.
Mīlēties neizvairoties. Mīlēties ar otra ķermeni visā pilnībā, ne tikai ar skaisto virskārtu, bet arī ar miesu un asinīm, kas pukst zem tā. Jo tas viss kopā. Tikai kopā ļauj tev satikt patieso enerģijas kūli, Dievu kas strāvo caur mums.
Un vēmekļi ceremonijā nesmird, ja kas. No tavas dvēseles tek ārā tikai mazliet duļķains ūdens.
Un gaisma plūst.
Comments