Lai saprastu šo ideju, lai pieļautu varbūtību, tev ir jāsaprot, nē, jāizjūt okeāns ar lietām pirms tam. Tev jābūt gatavam šajā ieklausīties ar visu sevi, ar savu prātu, sirdi, ķermeni, dvēseli, garu. Bez cenzūras.
Pirmkārt, jāizjūt šī ideja kaut kur dziļi iekšienē, sevī, pie astes kaula, dzemdē, sēkliniekos, ānusā, uz klitora, vēdera muskuļos. Kā tāds dziļš, melns, silts, pulsējošs, zināms veidojums, kā kaut kas ļoti pazīstams, kaut kas, kas piešķiļ tikko jūtamu gaidu un pirmsekstāzes sajūtu.
Sajust un pieļaut to nav viegli, pa virsu prāts un neprāts veido cenzūru, tevi skalpē, tevi ierobežo gadu tūkstošiem stāstītas lietas, morāles kodeksi un pieņēmumi par to, kas ir labs un kas slikts, viss, kas ieēdies jau tavā DNS. Tu vari apgalvot, ka tev ir dziļi vienaldzīgi visa veida reliģiskie uzstādījumi un dogmas, un tomēr tu tos turpini elpot, jo tie ir pašā pamatā tavai cilvilizācijai, paslēpušies vietās, kur tu tos vispār negaidi un neapjaut.
Tu lepojies, ka esi brīvs, taču pamēģini sajust to melno, ekstātisko, uzbudinošo kamolu vēderā, kad dzirdi vārdus – dievišķā mauka. Un tad saliec šos vārdus kopā ar sevi, ar savām esošajām vai iespējamajām attiecībām, ar savu šīs dienas realitāti. Un jūti savas domas vēlreiz. Iespējams, ka šo vārdu salikumu, šo ideju par to, ka tu varētu būt tuva vai tāla daļa no dievišķās prostitūcijas, tu spēj iedzīvināt sevī vai savā virspusē – erotiskajās fantāzijās vai pieņēmumos, “ka tas kādreiz tā ir noticis kādos tālos tempļos un civilizācijās”. Bet to, ka tas ir tevī un sola ko daudz vairāk, nē, to skaļi pateikt spēj tikai retais. Bet kņudēt kņud, es zinu.
Dievišķā prostitūcija, tempļu prostitūcija, kultu prostitūcija vai reliģiskā prostitūcija – rituāls, ko veido seksuāls akts, kas tiek īstenots reliģiska kulta, pielūgsmes ietvaros, bieži kā auglības rituāla daļa. Izstāstot lietas vienkāršos vārdos – senie ļaudis ticēja, ka mīlēšanās ir dziedināšana, ka mīlējoties iespējams nepastarpināti piekļūt primārajai Visuma enerģijai, ka mīlēšanās ļauj izkāpt no tava ķermeņa un likteņa uzliktajām robežām un ietvara un reāli pieredzēt VISUMU. No parastās prostitūcijas šie kulti atšķiras ar to, ka miesas prostitūcija piepilda erotiskās fantāzijas (labākajā gadījumā), zemākajā līmenī atvieglo vai ļauj iegūt iluzoru spēku, dominējot pār otru, savukārt, dievišķā prostitūcija ir akts, kura uzdevums ir transcendence – sevis pārkāpšana, nepastarpināta savienošanās ar otru un ar Pamatu Pamatu. Kaut kas tikpat svēts kā lūgšana, kā meditācija.
Senos laikos, kad sievietes absolūtā, dziļā seksualitāte tika dievināta, apbrīnota un pielūgta, savienošanās ar šo pamata enerģiju, ieiešana tajā, ļaujot vīrietim sajust atgriešanos mājās, atgriešanos pie pamata, bija svēta. Dievišķais tika atrasts caur taustāmo – caur miesu, šķidrumu, smaržu, jūtu savienošanos. Savienošanās ar sievieti, pilnīga tās pieņemšana, izjušana un tās paradoksu apbrīnošana bija ceļš uz ekstāzi, uz visdziļāko cilvēka un visas apkārtesošās matērijas pamatbūtību. Šī savienošanās kā ceļš mīlējoties tika praktizēta starp mīlniekiem, sievu un vīru, reliģiskos rituālos, kas nekādā veidā nebija atrauti no ikdienas. Un arī kā īpašs, piepildošs notikums tempļos – starp sievieti, kura visu sevi aiz brīvas, nepiesaistītas gribas Nodod kā instrumentu Visuma rokās, caur kuru vīrietis spēj pārsniegt pats sevi, caur kuru vīrietis spēj piedzīvot sevi pilnā esībā. Sievieti, kas pati no šīs atdošanās jūt neaprakstāmu, dievišķu baudu un beidzot patiesi ir.
Dievišķā mauka – tāda, kura apzinās sava ķermeņa nepastarpināto nūminozo izcelsmi, kura vijas un lokās un pulsē savā neaprakstāmi lielajā un brīvajā seksualitātē, un ir gatava ar to dziedināt, mierināt, augšāmcelt, spēcināt. Vai nu līknes vienā, citam varētu šķist – ekstrēmākajā galā – kļūstot par tempļa prostitūtu, kura nešķiro vīriešus, bet spēcina tos ar vistīrāko, īstāko, šķīstošāko spēku kā to darītu jebkurš patiess šamanis vai medicīnas cilvēks. Vai pāra attiecībās, atļaujot sev piedzīvot ekstāzi, ļaujot sev izkāpt no morāles normām, sajūtot savu tumšo, sulojošo pusi, to, kas balansē uz tās mistiskā naža asmens, kur dzīvība vijas ar nāvi, tumsa ar gaismu, iznīcība ar augšāmcelšanos.
Erotiskā, seksuālā enerģija ir pamata enerģija Visumā. Tas ir tas nebeidzamais, mistiskais, kas liek mums plūst, veidoties, radīt visdīvainākās formas, tekstūras, idejas. No vienas puses mēs dziļi ilgojamies savienoties ar šo pamatu, iekšēji zinot, ka tas atnesīs mums nebijušu ekstāzes sajūtu. Taču no otras puses mēs ārprātīgi no tā baidāmies, jo tas nozīmētu pārkāpšanu sev pāri, izkāpšanu no sevis, sava ego atdošanu kam lielākam, ļaušanos. Vīrietim tas nozīmētu atzīšanos, ka viņam sievietes klēpis ir kas daudz vairāk par instrumentu, par “otru pusi”, ka tās ir durvis uz savu visdziļāko spēku un nekādā gadījumā ne nonicināšana vai ierindošana “zemākā kategorijā”. Ka ļaušanās, atdošanās, ticība, uzticēšanās nozīmē vislielāko drosmi. Savukārt sievietei tas nozīmētu savas lomas pieņemšanu, savas seksualitātes ieraudzīšanu pilnīgi citā gaismā, sava svētuma un maucības izbaudīšanu vienlaikus. Tas nozīmētu saprast, ka ekstāze ir tieši nesavienojamā savienošanā, ka tā ir patiesā dzīves mistika – savienošanās starp ķermeni un garu, zemi un debesīm, sievieti un vīrieti, labo un ļauno, pieņemamo un nepieņemamo.
Mēs ārkārtīgi ilgojamies pēc šīs pamata savienošanās, tieši tāpēc pasaule ir apsēsta ar seksu, mēs savā vēlmē izjust ārēju kairinājumu ejam arvien tālāk un tālāk, izmantojam viens otru aizvien smagāk un smagāk, fantazējam un ievainojam viens otru aizvien drūmāk, taču tas viss ir berzēšana pa virsu. Mēs visu laiku atrodamies “uzgaidāmajā telpā” un “mīžam” doties dziļāk, tur, kur patiesi mīl un atdodas, pazaudējot savu formu un atplaukstot virmuļojošā, spīguļojošā, perversi dievišķā īstenībā. Taču, lai tas notiktu, ir nepieciešama drosme atzīties gan tajā, ka pastāv Kas Lielāks, sauksim to par Dievu. Un arī tajā, ka tava miesa, bauda, iekāres enerģija ir tas, kas spēj tevi aiznest pie Avota.
Gadu desmitiem es miegā esmu redzējusi erotiskos sapņus, kuros kādā mistiskā templī, pilnā ar vīrakiem, citāras skaņām, bungu ritmiem, pa vidu, savijusies pačūlijas un lotosa zieda smaržu jūklī, kustinot ar balzāma zālītēm ieziestu, mirdzošu ķermeni ar kailām krūtīm un piebriedušām kaunuma lūpām, dejo kāda sieviete. Varbūt senajā Babilonijā, varbūt Indijā, Ēģiptē, pie inkiem vai actekiem Dienvidamerikā, jebkur, kur kādreiz būra un dziedināja dievišķās maukas. Manos sapņos nāk sieviete, kura pēc dejas paver savas kājas un savienojas dievišķā, rituālā, kulminējošā aktā ar vienu, diviem, trim, simts vīriešiem. Bez sejām, bez vārdiem.
Beidzot es uzdrošinos uzdot jautājumu – kas ir šī sieviete?
Kas ir šī sieviete, kas nāk pie mums, pie manis un tevis, no aizlaikiem, mēģinot ko atgādināt, uzjundīt, atgādināt, uzjundīt?
Un atbildi es zinu, dziļi jūtu tajā melnajā, briestošajā Visumā vēdera lejasdaļā.
Atbildība ir tajā, ko es ar šo atbildi iesākšu.
Atbildība ir tajā, ko tu ar savu atbildi tur, vēderā iesāksi.
Comments