Dibens

Man ļoti patīk. Vienmēr ir paticis. Šis maigais, mīkstais, formīgais.

Paņem. Uzšauj. Iekod. Noskūpsti. Paknaibi. Mielo acis. Reti kurš ķermeņa izliekums rada tik kreptīgu, dumpīgu, nu, pamatīgi lielu iekāri. Liek dzīvnieciskajai dzīvības sulai izlīt siekalās. Reti kura ķermeņa daļa spēj tā šūpoties, kratīties, līgoties acu priekšā. Tā, ka var arī aizmirst, kurā ielā jānogriežas, un vienkārši doties līdzi. Ar acīm (un reizēm ekstrēmākos gadījumos ne tikai) iegrābties un nelaist tālāk. It kā plaukstās būtu noķerts pats fertilitātes kodols, auglība per se.

Dibens, svētais pilnmēness, mākoņu mīkstumi un betona stingrumi. Apdziedāti senās dziesmās, teikās, leģendās. Gleznoti, cirsti akmenī un lieti zeltā. Laizīti un pielūgti.

Sievietēm hormona estrogēna mīkstināti, pufīgi miesas kalni. Vīriešiem stingri, teju četrkantīgi muskuļi savā visskaistākajā izpildījumā. Abi daudzsološi bez gala – sak, tur priekšā, tur aiz tā smukā dibena, būs TAS. Izcils, ražojošs TAS. Vai puķaina (varbūt cita prātā spalvaina vai bērnišķīgi gludi, maiga) TĀ.

Staigājoši solījumi, ka mīlēties būs uh!, ka bērni būs ah! Un pretī būs mūžīgs ai, ai, ai!

Tik interesanti, ka dibens bijis skaistuma, pielūgsmes objekts teju visos pasaules nostūros, cauri laikiem. No nostūra uz nostūri mainījušies tikai priekšstati, KĀDS dibens ir skaists. Vismainīgākais gan ir tieši sievietes dibena koncepts, jo vīrišķais heteroseksuālās attiecībās lielākoties bijis stingrs, muskuļains un spēcīgi daudzsološs nemainīgi cauri laikiem. Kā mūžīgais apsolījums par vīrišķo spēku, garu, spēju.

Lielākajā daļā pasaules tautu par pievilcīgām tikušas uzskatītas apjomīgas, izteiktas sieviešu pēcpuses. Variē priekšstats par to, vai pilnīgiem ir jābūt arī gurniem, cirkšņiem un ciskām. Āzijā izsenis priekšroku dod vidējiem un maziem dibeniem, stingriem un formīgiem. Un neiecietīgi izturās pret jebkuru apaļumu, kas iziet “ārpus” dibena vaigu rāmjiem. Japāņiem liela pēcpuse šķiet vulgāra. Spāņi savukārt ir apsēsti ar milzīgiem burbuļdibeniem, taču šķībi skatās uz lieliem gurniem. Bet afroamerikāņiem viss ir – as full as possible. Daudzām tautām dibens ir svarīgāks seksa simbols par krūtīm un ir ciltis, kas krūtis par uzbudinošām neuzskata vispār, taču savas sievietes baro, ar ko vien var piebarot, lai pēcpuses milztu aizvien lielākas un lielākas.

Kāds dibens ir patiesi skaists – to jau sen mūsu vietā ir nolēmusi sabiedrība. Mūsu Pārkultūra, kura nošņaudz tavu iekāri pret stingriem, spēcīgiem sievietes kāju ikriem, mazām, spicām krūtīm vai plānu, ierautu, taču, ai, cik stingru sievietes pēcpusi. Jo vairumam patīk standarts, videjais aritmētiskais, porno vai uz naiva žurnāla vāka noskatītais.

Iedomājies, tu pats vairs nedomā, tu pats vairs neredzi. Tu skaties nevis ar savām, bet ar citu miljonu acīm. Bet kas notiktu, ja tu ielūkotos sevī dziļāk? Vēlreiz sajustu, kas tev PATIEŠĀM patīk. Protams, iespējams, ka tevi, tāpat kā mani, dienas beigās tiešām “uzvilks” apaļi, atsperīgi dupša vaigi, kas sevišķi smuki dejo mīlējoties. Bet ja nu tu atklātu ko pavisam citu, jaunu, nebijušu reibinošu, tādu, kas tev norauj širmi? Ja nu tu atklātu, ka tas, kas patīk tavai sabiedrībai, ir pilnīgi vienaldzīgs unikālajam tev?

Iedomājies, ja visa tava dzīve, visi priekšstati ir tieši tādi – kā koncepts par to, kādai jābūt pakaļai. Tu nezini, ko tu patiesībā vēlies, tu neklausies, ko TU jūti. Bet izmīlē to, ko vēlētos izdrāzt sabiedrība. Ko gadu simteņiem drāž sabiedrība pēc saviem novecojušiem priekšstatiem. Bučojies ar to muti, kura patiktu apkārtējiem. Aprecies, dzemdē bērnus, mācies, ej. Dibena rāmī. Iedomātajā savējā un citu.

Kāda būtu pasaule, ja ikviens no mums sāktu ar vienkāršiem, ķermeniskiem, skaistiem izejas jautājumiem – piemēram, kāds dibens man sirds dziļumos patīk? Kādam es patiesībā sekotu un paietu garām šķērsielai? Un ietu aizvien dziļumā, aizvien dziļumā. No ķermeņa nokļūstot pie gara. Un visbeidzot satiekot Visumu.