Lai lietas notiktu, tām ir jānobriest. Viss sākas ar vienu vienīgu pieskārienu, kas rada vilni, uzmutuļo. Un nav svarīgi, vai briest vulkāns, puķuzirnis vai loceklis – nav brīža, kad “ir gatavs”, “ir skaisti”, “ir pa īstam”.
Grūtākā lieta šajā steigas pilnajā, hiper-rezultāt-orientētajā laikā ir saprast, ka pats briešanas process, jā, pat mirklis pirms dīgšanas, augšanas, ziedēšanas, ir skaists un baudāms. Mierīgs loceklis ir ne tikai skaists un vērtīgs, varbūt pat vēl pilnīgāks par briedušu. Tas ir arī daudz, daudz jutīgāks – jo briedušāks tas kļūst, jo mazāk jūtošs.
Briedums un atslābums, gaisma un tumsa, labais un ļaunais, dzīve un nāve, paisums un bēgums, vīrišķais un sievišķais pastāv līdzās kā vienas un tās pašas sistēmas daļas. Mijiedarbību to starpā mēdz dēvēt par pulsāciju. Uztvert un sajust šo līdzvaru ir viens no smagākajiem uzdevumiem mūsdienu saprātam – mēs gribam tikai gaismu, tikai dzīvi un jaunību, tikai erekciju, atsakoties vērot procesus, pārmaiņas, gūstot no tā baudu.
Vārds erekcija idejiski nozīmē ne vien dzimumlocekļa piebriešanu un palielināšanos, pastiprinātu asins pieplūdi un pulsāciju, bet arī “uzcelšanu, uzbūvēšanu, iztaisnošanu, uzsliešanu, celtni”. Mūžīgi gatavs, erektēts falls, kam nedod mieru un ko nedrīkst ieraudzīt dusošu (Svētā pistolīt, cik daudzas sievietes nekad nav redzējušas sava vīrieša locekli mierpilnu!) ir spēcīgs mūsu laika simbols. Mūžam bez ievada gatavs penis, atkal un atkal reproducēts pornofilmās un cilvēku apziņā, pilnīgi izdzēš ideju par dabīgo falla ciklu. Loceklis tiek uztverts tikai un vienīgi kā varas, visvarenības simbols, kuru nedrīkstētu “redzēt vāju”. Tā ir milzīga, neaptverama spriedze, komplekts, kas pienākas katram “īstam vīrietim”. Līdzās lielākajai. Mašīnai, karjerai, mājai un vēl “fig viņ zin’ kam”.
Taču pavērojiet viņu. Pavērojiet maigi un cieši. Falls ir dzīves, nāves un atdzimšanas simbols. Ikreizi, kad tas eksplodē orgasmā, tas mirst un atgriežas dzīvē atkal. Un atkal. La petite mort, teiktu franči – mazā nāve. Un ne tikai acīmredzamu fizioloģisku pārmaiņu dēļ, bet arī garīgo stāvokļu dēļ. Falla cikli ļauj tā īpašniekam izbaudīt bezdomu, transcendences stāvokli, kad dzīvības spēks apmet loku. Briestot tas aug, pulsē, stiepjas, ceļas, tad eksplodē, mirst (un cik pilnīga un skaista ir šī orgasmā piedzīvotā nāve), lai augšāmceltos.
Briedums rodas galvā, tā nu tas ir. Lai viss sāktos, kaut kam ir jāsāk spēlēties ar vīriešam maņām – dzirdi, garšu, tausti, redzi, smaržu. Taču tikpat liels, iespējams pat lielāks uzbudinājums rodas atceroties, iedomājoties, sapņojot. Liela daļa erekciju rodas sajūtot ko īpašu, iekšā uzburot vīzijas, redzējumus sapņus. Kas pēc tam rezultējas izvirdumā, mežonīgā orgasmā (iespējams, abpusējā). Varbūt pat sapņa rezultātā dzimst bērns. Bērns no sapņa.
Un, ja nu visi pasaules vulkāni, vētras, ziedošas ābeles un krokusi ir radušies tieši šādi – no skaista sapņa, vibrācijas un uzbudinājuma? Ja nu puķu pods tavā istabā šobrīd piedzīvo orgasmu? Vai gluži otrādi – “mieru pirms” ?
Pavēro, vēro, pieliec roku, ausi, mēles galu. Nesteidzies, nesteidzini, varbūt pat otrādi, klusini, mierini. Lai plaukst, kad plaukst, tikmēr ļauj tam just, jūti pats. Desmitreiz spēcīgāk.
Comments