Kas notika tur iekšā, lai paliek tur iekšā.
Lai paliek tur iekšā, kur viss ir slapjš un karsts un smaržo pēc sīvām garšvielām un spīviem apelsīnu koka ziediem, varbūt jasmīniem un vērmelēm.
Lai paliek tur, kur jaunas sievietes pieskaras viena otrai bez cita nodoma, kā tikai darīt otru skaistu. Vismaz tā viņas domā, grib domāt – tikai mazliet, lai darītu viena otru skaistu. Kur iet ņigu ņegu, šļakatu šlakatām, līdz sviedri un ūdeņi tek tērcītēs, sajaukušies, ka neviens vairs nezina, kurš slapjums ir kurš.
Tur, kur.
Kaili ķermeņi gleznojas pret sarkanu māla sienu, vāļājas melnās zemēs un berzē viens otru no galvas līdz kājām, no kājām līdz galvai.
Vairāk jūs neko neuzzināsiet, tas paliks tur. Kur mazas krūtis un lielas, kur garas kājas un apaļi dibeni, kur slapji mati gan galvās, gan padusēs, gan starp kājām. Kur iesākumā ir kauns, bail novilkt biksītes un krūšturi, jo tās citas, tās skaistās redzēs tevi patiesībā, bez kārtām, tādu kailu, miesīgu. Bet viņas visas tur ir tādas, izbīlī PIRMS. Biksīšu novilkšanas. Un tad izkūst, saplūst, ļaujas, pa vidu vēl mazliet kauns – bet ak, Dievs, kad visi apkārt ir kaili, tad ieslēdzas citi, KAILO, KAILO noteikumi.
Un plikie vienkārši bauda, tvīkst, ļaujas, kustas, smejas, ļaujas, kustas, smejas, paveras, atveras.
Un mazgājas.
Tikai tā, kā meitenes to dara, kā sievietes to dara.
Vīri klausieties, to es stāstu tagad, tikai tagad. Jo kailums paliks tur, aiz durvīm, jums nerādīts. Hammam pirtī, marokāņu pirtī, starp mums sievietēm.
p.s. paldies par dāvanu – kailuma mirkli devējiem.
Comments