top of page

Atbildība

Mans ceļš dziļumā / Peru mācības

/

ATBILDĪBA

/

Ikreiz, kad ar tevi kas notiek, kas tevi dziļi saviļņo vai izbiedē, nodara sāpes vai rada bezspēcību.

Tava dvēsele iesaistās ar visu, visa.

Tava dvēsele ir klāt ļoti laimīgajos brīžos, kad daļa no tās apvijas un paliek ar otru cilvēku, tajā brīdī, tajā neaprakstāmajā mirklī. Un tā sastingst saraujas vai gluži otrādi – bēg, ko kājas nes, kad tev nodara pāri.

Kad tev kā mazai meitenei iecērt pļauku vai pieskaras tur un tā, kā nedrīkst. Kad tevi izvaro un vienīgais, kā tu vari palikt dzīva, ir atraut tajā brīdī dvēseli no ķermeņa, lai saglabātu ticību kaut kam – labākam. Kad tevi, mazu puiku, saslavē tikai par uzvarām un rāj par to, ja raudi. Kad tu beidzot atrodi savējos, savu cilti un tik ļoti negribi braukt projām, ka daļa tavas dvēseles paliek tur un nevēlas atgriezties, ne par ko. Kad, kad, kad. Vienmēr.

Vienmēr, kad jūti tu, arī tava dvēsele jūt līdzi. Tas skan dīvaini, bet tu esi dažādu slāņu veselums, kurā katra daļa sadziedas, saspēlējas un palīdz otrai – ķermenis garam, prāts garam.

Vienmēr, kad jūt tava sirds, līdzi jūt arī dvēsele – bezgalīgi, neaprakstāmi, nesavaldāmi. Tā peld, plīvo, iemiesojas līdzi. Un, ja laikus to nesavāc un nepieskati – sadalās sīksīkos gabaliņos, pazūdot, izvēloties palikt vai topot nozagta.

Te, Dienvidamerikā, to dēvē par susto – dvēseles pazaudēšanu. Un to ārstē, ārstē dziļi un pamatīgi, jo tā bieži ir pamatā, ai, cik daudzām slimībām, apsēstībām, nevarēšanām, bailēm. Dvēseles pazaudēšanai bieži ir viens izteikts sindroms – tu nespēj būt pilnībā klātesošs, šeit un tagad. Jo tavas daļas ir “izkaisītas” pa pasauli – tu esi te, taču reizē arī neesi. Kaut kas tik neprātīgi trūkst, kaut kā tik ļoti pietrūkst un tu pat nesaproti, kas tas ir. Tava aura, tavs enerģijas lauks, tavs gars ir ievainots, tā gabals ir izrauts un tu to neesi atradis, pacēlis, nomazgājis, samīļojis un iešuvis atpakaļ. Ir tie, kuri meistarīgi saķer savas dvēseles daļas un ļauj rētām ātri sadzīt. Un ir tādi, kur no dvēseles palikusi vien apgrauzta serde, priekšā stāv tukšs ķermenis – un labi ja tukšs. Jo bieži šajā tukšumā sāk līst iekšā citas enerģijas, citas vibrācijas, veidojot cilvēku par visu ko citu, tikai ne viņu pašu.

Un te nu mēs stāvam – ar desmitiem, simtiem ielāpu dvēselēs, kā tādi raibi lupatu deķi, sadiegti un salikti kopā. Ir vietas, kur vēl sulo un sūcas asinis. Ir vietas, kur to pašu gabalu izrauj atkal. Ir caurumi un kožu izēsti pleķi. Neizteiktas dusmas, sāpes, sūrstoša skaudība, bailes – tie visi ir dvēseles izrāvumi vai labprātīgi atdotas daļas. Jā, reizēm mēs savu dvēseli izpārdodam labprātīgi, nopērkot iluzoru stabilitāti, iedomātu mīlestību vai pārblīdušu, apmierinātu ego. Un paši to nenojaušot, paši to nenojaušot.

Auglim ir vajadzīga miza, apvalks, kas saudzē iekšpusi, mīkstumu, saldumu. Tev ir vajadzīgs tavs gars, kas tevi apskauj un sargā, lai tu varētu pildīt savu galveno uzdevumu šajā pasaulē – būt pilnībā klātesošs, dzīvot dzīvi, būt šeit. Jā, ir lielie uzdevumi, mācību ceļš, ceļš augšup vai lejup. Taču, neatkarīgi no tā, galvenais uzdevums ir būt šeit un tagad, būt pilnasinīgi – fiziski, emocionālo, garīgi, mentāli – šeit. Un tāpēc ir vajadzīgs spēks. Ir vajadzīgs apvalks. Ir vajadzīga dvēsele.

Kam tu esi atdevis sava apvalka daļas – kur izdāļājis, kur pametis, atteicies, aizdzinis, atdevis, tev ir atņemts, tev ir nozagts? Kur ir tavs spēks, tavs veselums?

Kad Meksikā, Peru vai citviet Dienvidamerikā pie medicīnas vīra vai sievas – pie curandero vai curandera atnāk pacients, viņa vai viņas pirmais lielais darbs ir platica – no sirds uz sirdi saruna. Un tad solīti pa solītim, saprotot, kas tad patiešām cilvēkam nepieciešams, kas slēpjas aiz ķermeņa sāpēm vai slimībām, kas aiz dusmām vai skumjām, bieži ir skaidrs, ka ir cietusi un pazaudējusies tieši dvēsele vai kāda būtiska tās daļa. Un seko ceļojums cauri laikiem un dimensijām šo daļu, šo svarīgo daļu, kuras pazušana neļauj cilvēkam būt pilnībā šeit laimīgam, vieglam un klātesošam, meklēšana. Reizēm tas ir noticis pavisam, pavisam sen – vēl pirms dzimšanas, esot mātes vēderā. Reizēm svaigi sulojošs, tepat nesen, nupat, stāvot pie sava bērna kapa. Bieži gabali mētājas izirušās attiecībās, palikuši pie otra cilvēka. Reizēm tie pat ir sapinušies un palikuši vienas nakts mīlēšanās palagos. Liels un mazs un tomēr tieši tik nozīmīgs, lai atņemtu tev iespēju ieelpot līdz pašiem dziļumiem un smieties tā, ka glāzes šķind.

Ir tie, kas, ņemot talkā savu gara spēku, augus, spalvas, sveču gaismu, dziedāšanu un dūkšanu tev var palīdzēt tavā ceļā, atgūstot savu dvēseli. Ar uguni un ūdeni, ar vēju un melnzemi. Viņi ir te, gatavi kalpot. Sauksim viņus par medicīnas sievām un vīriem. Sauksim viņus par tiem, kas gribu, no sirds ilgojos būt es pati.

Tomēr tas vienmēr būs tavs paša uzdevums, tava paša atbildība.

Pirmkārt, jau apzināties, ka tava dvēsele tur ir – tieši tik ievainojama un pulsējoša tev līdzi, lai pilnīgā atdevībā tev spētu pazust un izciest visas sāpes par tevi.

Otrkārt, aijājot to un pieskatot, piedomājot, kur, kam un kādā veidā tu to atstāj, atdod.

Treškārt, ik pa brīdim pārlaižot aci tās veselumam un brūcēm. Un gadījumā, ja kaut kas atkal ir izrauts, pazaudēts, atdots – stingri, apņēmīgi, dzidri dodoties to meklēt. Kā kareivim, kas saprot, kāpēc jāpamet komforta zona un jādodas cauri purviem un dubļiem, cauri slāpēm un sāpēm, atgūt pazaudēto. Kā kareivim, jā.

Tā ir tava atbildība.

Šūt savu dvēseles deķi, izrakstīt to, izrotāt un reizē apmazgāt, ar lielu adatu durt asiņojošās brūcēs, lai sadabūtu visu kopā vienā vienumā.

Tā ir tava atbildība.

Nepalikt par tukšu, smirdošu apvalku, kam cauri svilpo un kurā ieēdas viss, kam vien vajag tādu – nespēcīgu, ļurīgu ķermeni un prātu.

Tā ir tava atbildība.

Dzīvot un sargāt dzīvi, lai varētu pilnasinīgi mīlēt – ar visu sevi.

17 views0 comments

Recent Posts

See All

Pērkons

Comentarios


bottom of page