Asinis

O, viņas ir tik īpašas. Raganas, spīganas, ar degošām acīm. Divas, trīs, četras vai septiņas dienas. 12, varbūt pat 14 reizes gadā. Viņas pēkšņi jūt vairāk, sajūt, izjūt, viņas ir vaļā, paredz nākotni, izzin līdz serdei lietu kārtību.

Ir dienas, kad viss ir sarkans. Un sarkanais izgaismo ceļu, liek, ļauj ieraudzīt, saost neredzēto. Just ar ādu, ar auru, ar mēli citādāk, satvert pasauli citādāk.

Tās ir dienas, kad dziļi, no pašas saknes, no pašas sirds, caur vulvu, zemāk straumītē ap kājām, tek, urdz, slīd asinis. No sākuma tumši, dziļi sarkanas. Tad aizvien gaišākas, vieglākas. Siltas, auglīgas, reiz bijušas daļa no asinsrites, daļa no tevis.

Tās ir dienas, kad notiek tas, par ko mūsdienu sabiedrībā runāt ir fui, cik negaumīgi. Labākajā gadījumā atklāti par to muti ver vaļā tikai sterilās, debilās tamponu reklāmās. Vai ginekologu, vecmāšu un dziednieku kabinetos. Lielākoties kā par kaut ko, kas “jāpārdzīvo”, kam jāizšmauc cauri. Fizioloģiska “šaize” kā ikmēneša zobusāpes. Tik reti mums kāds iemāca šīs lietas patieso nozīmi.

Menstruācijas. Mēnešreizes. Menzes. Pētījumi ir riebīgi – daudziem runāt par mēnešreizēm tabū ziņā ir līdzīgi kā runāt par atkritumiem, par fēcēm, par augoņiem. Ļoti laba gadu tūkstošiem kultivēta sajūta – senās ciltis labi zināja, ka sievietes menstruāciju laikā ir bīstamas, tās zin un jūt vairāk, tās sniedzas pāri prāta robežām, to intuīcija, iekšējā dzīvība burtiski izgaismo visu, kas trāpās pa ceļam. Tāpēc bieži tās savietoja vienā teltī, jo ciltīs (visticamākais, tāpat kā mūsdienās tavā darba vietā) sievietes lielākoties menstruēja vienā laikā. Bībelē sievietes menstruēšana un dzemdību sāpes ir sods par aizliegtā augļa baudīšanu, daudzviet sievietes asiņošanas laikā nedrīkst ieiet tempļos, baznīcās, mošejās. Ortodoksālajā jūdaismā menstruāciju laikā sieva nedrīkst pat pieskarties vīram, viņi nedrīkst turēt rokās vienu un to pašu karoti. Ieiet menstruējošā sievietē dauzviet nozīmē atņemt, apdraudēt vīriško spēku.

Tfu ta vella.

No turienes arī šīs neprātīgās bailes. Bailes un izvairīšanās pieņemt sievietes būtību – nevis atzīstot menstruāciju fizioloģisko esamību, bet pieņemot arī tās otru – biedējošo, enerģētiski piesātināto, garīgo pusi. No sajūtas, ka TAS, šis lielais spēks ir nekontrolējams, ka tas ir dziļāks un viedāks par plakano realitāti. Vieglāk ir to visu paslaucīt zem tepiķa, uzkarināt tabū, padarīt par netīru, par atkritumiem, par neizdevušos grūtniecību, par dabas izgāšanos.

Kā viens no kontracepcijas tablešu lieliskajiem efektiem tiek minēts arī tas, ka nav menstruāciju. Tad nu tā – apzinoties kontracepcijas ļoti svarīgo nozīmi. Es tomēr būšu skarba. Zivis okeānā kļūst sterilas no urīna, ko kanalizācijas sistēmās izvadījušas kontracepcijas tabletes lietojušas sievietes – nu jau to atzīst pētnieku aprindās. Zāle neaug vietās, kur mēs, kontracepciju lietojošās, pačurājam. Saprast, ka tam noteikti ir arī kāda graujoša ietekme uz fizisko ķermeni, ir viena lieta. Taču apzināties, ka sabiedrība labprāt atņem savām sievietēm spēju just dziļāk, burtiski uzplaukt, uzbangot intuīcijā – tik vienkārši, ar vienu tableti dienā. Tas jau ir nākamais līmenis.

Divas, trīs, četras vai septiņas dienas. 12 reizes gadā ķermenis asiņo, saasinot sievietes apziņu, sniedzot iespēju ieraudzīt to, ko grūti saskatīt ikdienā. 12 reizes gadā sievietei burtiski tiek dota iespēja apjaust, kas viņa ir, ko viņa vēlas, ko viņa sagaida, ko viņa dod, ko viņa ņem. Sajust lietu secību – no kurienes mēs nākam un kurp dodamies.

Mēnešreizes ir dzīvības asinis, ko ķermenis neparastā, tik brīnumainā veidā ir uzkrājis ar domu – ja nu es radīšu dzīvību. Tās ir cirkulējušas ķermenī, pulsejušās caur sirdi, bijušas tevī, dzīvā, mīlošā tevī. Lai radītu. Un ja netop viena dzīvības forma, enerģija nekur nezūd. Tā ir tavā aura, tev apkārt.

Un sabiedrība saka, ka tu nedrīksti iet templī.

Jo esi netīra – lasi, vieda.

Sabiedrībai tu esi tik neērta, ka viņa tev dod tableti, lai aizdzītu tavu raganas dabu.

Patiesībā tu pati sevi esi tā pārbiedējusi, ka labprāt šo tableti pieprasi.

Lai ērtāk, lai jēlāk, tikai dieva dēļ bez īstuma, sāpēm un atklāsmēm.

Padomā par to, dzīvā, pulsējošā, skaistā sieviete.

Nākamreiz, kad pāri tavām vulvas ziedlapiņām tērcītēs plūst dzīvības asinis.

Padomā par to, stiprais, gudrais, mīlestības pilnais vīrieti.

Kad tavs vīrieša deguns sajūt asins dzelžaino smaržu.

Vai ierauga asins pili dušā.