top of page

Aborts

Divas reizes.

Es divas reizes esmu bijusi situācijā, kad man ir jāpieņem šis lēmums – paturēt dzīvību vai iznīcināt. Pirmajā reizē man bija astoņpadsmit gadu. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, poliklīnikas daktere mani “neatejot no kases” nosūtīja uz abortu. Pat neapjautājusies, vai to vēlos – vienkārši pieņemot lēmumu manā vietā. Es devos mājās, raudāju, gāju uz mežu, domāju – visi apkārt teica, tu esi pārāk jauna, tev nevajag bērnu. Tikai mana ģimene nostājās ap mani kā mūris. Un kad mūris bija apkārt, es spēju saklausīt bērna dvēseli. Tā skanēja kā lieli prieka viļņi ķermenī, sajūsma, kaut arī visapkārt bija ārprātīgas bailes – kā es izdzīvošu, kā mācīšos, kā veidošu savu dzīvi. Tajā reizē operācijas zāle uz kādu brīdi palika tukša – es uz noteikto vizīti neaizgāju. Un piedzima mans pirmais, lieliskais puika Kristofers, kam nu jau tūdaļ būs piecpadsmit gadi. Tagad atskatoties atpakaļ, es redzu, ka viņš ir bijis mana lielākā motivācija – visu sasniegt, veidot, sapņot. Ne kavēklis, bet iedvesma.

Otrajā reizē lēmums bija jāpieņem jau esot pieaugušai, nobriedušai – gaidot jaunāko bērnu, es asiņoju, biju spēcīgi saindējusies un mazajam nepukstēja sirds. Atnācu pie savas ārstes pilnīgi no bailēm zaudējusi prātu, sastingusi un teicu, ka negribu, lai mazais mokās. Šajā reizē man pretī bija daktere, kura teica – es tev neko nespiežu un nesaku, nav tā, ka es būtu ticīga, bet es tev lūdzu – aizej mājās un ieklausies sevī, pasēdi brītiņu, vēl nepieņem lēmumu. Ja mazajam būs lemts neizdzīvot – tas notiks. Un otrādi. Tev vēl ir laiks. Es nosēdēju visu nakti un sajutu tos pašus prieka viļņus, ko toreiz – astoņpadsmit gadu vecumā. Tie izrādījās spēcīgāki par ārprātīgajām bailēm. Kad atnācu otrreiz – asinsizplūdums bija pazudis un ārste to nodēvēja par “medicīnisku brīnumu”. Un piedzima Lūkass – mans pastarītis.

Tas ir mans stāsts un es līdz sirds dziļumiem jūtu ikvienas sievietes bailes, bažas, bezpalīdzību. Ikvienas, kura nonāk šādas izšķiršanās priekšā. Cik savādāki varēja būt mani notikumi, ja man nebūtu bijis, kur pieturēties, ja man nebūtu mācīts klausīties savā ķermenī un sirdī, ja man nebūtu ģimene, kura reiz nostājās kā mūris un ārste, kas palūdza dot man pašai sev laiku. Tik daudziem šādi “kārtis” nesaliekas un nekas nevar būt nežēlīgāks par izvēli starp dzīvību un nāvi. Katra reize ir neaprakstāmi sāpīga, neatkārtojama, pārcilvēcīga izšķiršanās – ja tomēr sieviete pieņem lēmumu par labu abortam, daļa viņas mirst kopā ar bērnu.

Tie laiki, kad neinformētības dēļ sievietes abortus izmantoja kā kontracepcijas metodi ir garām – šobrīd visa racionālā, iracionālā, garīgā, fiziskā informācija ir pieejama (es, protams, nerunāju par ekstrēmiem, skumjiem gadījumiem, kad totālas nabadzības vai atkarību dēļ, cilvēki vispār necenšas neko izprast). Šajā informācijas laikmetā visu izšķir divas lietas – pareizie cilvēki, kas tev ir vai nav blakus šādos mirkļos. Un tava paša spēja sevī ieklausīties, sevi sadzirdēt. Kas diemžēl mums nekad nav mācīts – ne skolās, ne universitātēs, bieži arī ne mājās, pie savējiem.

Tagad pēc šiem gadiem, es aizvien biežāk aizdomājos, kas bija tas, ko es dzirdēju tajās abās reizēs, kad apsēdos, atslēdzos no bailēm un ieklausījos dvēselē. Apjausma man atausa pavisam negaidīti – reiz sēžot kādā džungļu upes malā un sarunājoties ar manu draugu šamani – pilnīgu mīlestības un labestības iemiesojumu.

Mēs runājām par to, ka pasaulē šobrīd ir savairojušies ārkārtīgi daudz “šamaņi”, “dziednieki” un citāda veida dvēseļu ārstētāji. Kā zināt, kuram no viņiem var uzticēties un kuram jāiet ar līkumu? Kā zināt, kuri ir ” īstie” padomdevēji un kuri viltvārži? Tie, kas patiešām būs līdzās un atbalstīs tevi, lai ko tas nozīmētu?

Viņa atbilde bija stāsts, kas iesēdies manī ļoti dziļi. Ļoti dziļi, jo esmu četru bērnu mamma un pazīstu tās sāpes un priekus, kas saistītas ar katru bērnu dzīves dienu un nakti.

Šamanis teica – iedomājieties vecākus, kuru bērns ir smagi sasirdzis un kuri izmisīgi meklē kādu, kurš palīdzēs, izārstēs, mazinās bērna ciešanas. Redzi – viens šamanis apņemsies bērnu izārstēt par katru cenu, paprasot pretī prāvu naudas summu. Un visticamākais, ka viņš arī palīdzēs – kaut uz īstu brīdi. Taču otrs šamanis noturēs rituālu un apjautāsies bērna dvēselei – saki, kāda ir tava iecere? Vai tu gribi dzīvot vai mirt? Un atkarībā no tā, ko atbildēs bērna dvēsele, tikai atkarībā no tā rīkosies. Ja tā teiks – man ir laiks iet, šamanis cieņpilni ļaus tam aiziet. Ja dvēsele lūgs – es gribu dzīvot. šamanis darīs visu, lai viņu glābtu.

Mūsu racionālajā laikmetā, kad ķermenis ir tik ļoti nošķelts no gara, ir grūti iedomāties, ka dvēseles pašas spēj pieņemt lēmumu, ka dzīvības un nāves jautājums nav tikai mūsu prāta, emociju un miesas kompetence. Mēs esam tik atsvešinājušies paši no sevis kā no dvēseliskas – miesiskas savienības, ka nekādi nespējam pieņemt to, ka arī mazā bērna dvēsele nav muļķe un lieliski zin, kādiem vecākiem ir pieteikusies un kāds ir tās ceļš.

Tagad es zinu skaidri, ka es tās divas reizes dzirdēju savu bērnu dvēseles – man par lielu, skaistu prieku viņas gribēja dzīvot. Taču es esmu piedzīvojusi, kā man tuvam cilvēkam mazā dvēsele saka – nē, es negribu, nevaru, man nav lemts. Toreiz, nepaklausot iekšējai sajūtai, bet par visām varītēm cenšoties saglabāt mazuli, tāpat notika nenovēršamais tikai ar daudz smagākām sekām – ar mākslīgajām dzemdībām septītajā mēnesī, mirušu mazuli un medicīnas māsiņu, kura dzemdību zālē čukst pie auss – ” Gribat apskatīt savu kroplīti? Par pieciem rubļiem parādīšu”. Tagad šī sieviete jau vairāk kā divdesmit gadus sirgst ar depresiju. Tā ir mana mamma. Es viņu ļoti mīlu.

Sabiedrībai ir tiesības iejaukties lēmumā par vai pret abortiem tikai tik daudz, ka ir jārada atbalsta sistēma, kas māca mums ieklausīties savās un citu dvēselēs. Ir jānodrošina, lai sieviete šo lēmumu varētu pieņemt vidē, kurā nav baiļu, draudu, vainas apziņas, šantāžas, spiediena – tikai tīrs, cilvēcīgs, pat pārcilvēcisks atbalsts. Jārada atbalsta mūris, kas pieņems – ja cilvēkam tiek iedots viss, visa informācija, atbalsts (ne demogoģija!), iespēja sevi sadzirdēt, un tomēr viņš pieņem lēmumu par labu abortam, tā ir viņa izvēle, viņa atbildība, ar kuru viņam būs jādzīvo. Tā ir bijusi viņa dvēseles saruna un citiem gar to nav nekādas daļas.

Brīdis, kad mēs spēsim domāt šādās kategorijās, būs brīdis, kad visi demagogi un mutes brūķētāji, kas tagad izsakās par vai pret abortiem, tādējādi spodrinot savas spalvas, kļūs blāvi un neinteresanti. Jo mēs beidzot būsim sākuši uzticēties saviem līdzcilvēkiem – pieaugušajiem un vēl nedzimušajiem.

Nav tāda Par vai Pret.

Ir dvēseļu saruna.

p.s.

Divas dienas pirms šī stāsta publicēšanas es saņēmu ziņu, ka mana mamma ir mirusi.

/

Published @ OK! Magazine Latvia March 2015

16 views0 comments

Recent Posts

See All

Pērkons

Comments


bottom of page