Mana mīļā, celies nu, tagad.
Pietiek būt labai, kārtīgai, gludai, smaržīgai. Pietiek ikdienā smaidīt, pakļauties, Un iekšā degt zilzaļiem uguņiem, kas vairāk plosa, kā dara labu. Pietiek nepajautāt, vai labi sūkā un laizi otra peni. Pietiek nepateikt, ka tev nepatīk, kā otrs tev pieskaras, ka tev vajag vairāk mīļuma, negaidītības, ka nevajag berzēt klitorā caurumu, bet drīzāk nobučot tā, kā skūpstītu Dievmātei kājas.
Tu esi apriebusies ar savu mēģinājumu tēlot un iekļauties sabiedrības normās, kas ir tikai drošības spilveni, ko kādreiz kāds ir izgudrojis un turpina gudrot, lai pašiem viss būtu ērtāk un paredzamāk. Tu esi apriebusies ar savu mēģinājumu ielīst džinsos, kas vispār nepiestāv tavam augumam, kas nošķeļ tavas skaistās līnijas un neproporcionāli izgriež kādas detaļas no kopējās harmonijas, darot tevi saraustītu un jocīgu.
Tu krīti uz nerviem ar savu mēģinājumu smaidīt un likt galvā ziedus, sakot, ka visus mīli un esi gatava pagriezt otro vaigu, ja kāds tev cirtīs pliķi, jo tu taču esi tik apgaroti mīloša. Sūds tas ir – tu pati zini, ka tevi neviens nedrīkst pazemot, neviens nedrīkst apšaubīt, neviens nedrīkst bāzt kanonos un rāmjos. Ar mīlestību – nozīmē arī ar mīlestību pašai pret sevi. Liekēži, rupekļi, negodīgie – tie visi ir jācērt. Jā, ar mīlestību, ar godu, ar grāciju – bet jācērt, kā to dara zeme, lemjot, kas augs, kas zaļos un kas mirs.
Pietiek neiet tur, kur gribi iet. Pietiek palikt mājās, kaut tevi sauc, kaut tev darbs jādara, kaut tev jāaug par skaistu puķi. Aizbildinoties ar bērniem, ar iespēju pazaudēt mīļoto, ar to, ka tevi nesapratīs. Pietiek nekur neiet un tad slepeni atriebties savējiem, neļaujot mīļotajam tevi iegūt, par spīti nepiedzīvojot orgasmu, nenoskūpstot mazos pirms naktsmiega. Un sākot iet kaut kur bez goda, laižot pa kreisi un pazemojot savu skaistumu.
Pietiek līst atpakaļ savā bērnībā, savās rētās, savos pazemojumos, savos zaudējumos, tev šajā pasaulē ir dots liels uzdevums, cits uzdevums. tev ir jāuzplaukst, par spīti jebkādiem vējiem, vulkāniem, dubļiem un buldozeriem. Tu esi šīs realitātes visskaistākā iespējamā forma, tu esi karaliene šajā savā dzīvē, šajā notikumā. Celies un ņem savu kleitu un kroni un ej. Nolaizi savas rētas, attīri tās no tārpiem. Ieraugi savus talantus un mēslo tos, cik vien spēj. Celies un uzņemies atbildību būt. Īsta, atklāta, tieša, nūminoza, baismīga, kaislīga, maiga, bērnišķīga, vienaldzīga, dejojoša, stāvoša, visa.
Tie, kuri ir ar tevi, ir ar tevi. Kuri nav – lai iet. Tiem vai nu savs ceļš ejams. vai arī viņi ir pārāk vāji, ļauj lai viņi paliek tur, kur ir, nevelc sev līdzi, nav tava darīšana.
Vai nu viņi ir ar tevi, vai bez tevis. Nav citu variantu.
Jo tev ir uzdevums – būt karalienei. Būt viskrāšņākajai iespējamai versijai par sevi.
Beidz ļodzīties, beidz bēgt atpakaļ kambaros. Izslej muguru.
Tā.
Un tagad ej.
Comments