Tava mēle, tava mute ir viena no tavām jutīgākajām, jutekliskākajām un arī jūtīgākajām zonām. Tava mēle izzina pasauli, tā izjūt pasauli, tā ir tik dīvains, ložņājošs, dzīvs elements tevī, ka daudz par to domājot, paliek dīvaini, neatgriezeniski dīvaini. Kas ir labi – jo šis Visums IR neatgriezeniski dīvains un, jo ātrāk tu to sapratīsi un beidzot sāksi brīnīties, jo ātrāk beidzot būsi dzīvs.
Tev vajadzētu domāt par savu mēli, jo tā ir viens no punktiem, kas Visumam ļauj iepazīt pašam sevi – izlaizot, izkustinot, izmaļot, izgaršojot. Pašam sevi un otru, otram. Un tā ir arī orgāns, kas burtiski ļauj ievibrēt realitāti, jo kulstoties veido skaņas, veido vārdus, ir tilts starp prātā, domās radītiem tēliem un vārdiem, to piedzimšanu šeit, šajā pusē. Mēs kulstām muskuļainus, dīvainus ložņus sev mutēs, radot jaunas realitātes un veidojot saziņas āķus vienam ar otru.
Tev vajadzētu domāt par savu mēli, jo tā ir tā vieta, tas ir laukums, mīksts, muskuļots orgāns, ar kuru tu burtiski vari ielīst otrā. Tu vari otru iztaustīt ar pirkstiem, ar plaukstām, ar lieliem un maziem ādas gabaliņiem, taču tiem nepiemīt mēles spēja uztvert garšu, nolasīt otru caur garšas kārpiņām. Mēle ar savu mitrumu, lokanumu, locīšanos, siekalām, kas pilnas ar informāciju, ir tik unikāls instruments. Tik godājams.
Es gribu, lai tu iedziļinies mēlē, tā – pavisam anatomiski, pētnieciski ziņkārīgi. Tā, kā tu darīji bērnībā, kad pētīji savu ādu, skudru uz takas, izkritušu zobu, savas pirmās spalvas.
Tev mutē ir mēle, kas ļauj tev izgaršot pasauli, jo to klāj četru veidu garšas kārpiņas. Uz tavas mēles izvijušās Diegveida kārpiņas, kuru uzdevums ir ļaut tev sataustīt uz mēles nonākušo lietu tekstūru, veidojumu – tas ļauj tev sajust uz mēles nonākušā krūtsgala, peņa galviņas vai ērkšķogu gludumu, raupjumu, graudainumu. Jā, arī siltumu, aukstumu un sāpes. Uz tavas mēles izvijušās Sēņveida un Lapveida kārpiņas, kuru sānu virsmās ir garšas sīpoliņi, kas ļauj tev sagaršot šīs pasaules saldumu, rūgtumu, asumu, sūrumu, maigumu, leknumu. Taču vislielākās ir Vaļņveida kārpiņas, kas nepaceļas virs mēles gļotādas līmeņa. Iedomājies, tev uz mēles ir kārpiņas, kas atrodas bedrītēs, kurām apkārt ir par pašām augstāks valnītis. Valnīša un kārpiņas saistaudos ir muskuļšūnas. Tām saraujoties, valnītis piespiežas kārpiņai un ap kārpiņu esošajā bedrītē tiek aizturētas barības vielas. Bedrīti tavā mēlē izskalo ūdeņainas siekalas, jo mēles dziļumā ir dziedzeri, kuru izvadi atveras bedrītē pie kārpiņu pamata. Un tā tas viss tur kustas, viļņojas, veras vaļā un ciet, pumpējas un ir, lai tu justu, lai tu dzīvotu, lai tu piedzīvotu.
Es gribu, lai tu šo visu lasi un sajūti sev mutē mēli, kas radīta priekš tevis, lai tu varētu izjust šo pasauli, lai tu varētu piedzīvot sevi un mīlēt, iepazīt otru. Es gribu, lai tu nolaizi ar to savus zobus un, ja vēlies – otra vaigus no iekšpuses. Lai pakustini pašu mēles galu, to stingro, mērķtiecīgo galu, ar ko, nu, tu jau zini, spēj darīt brīnumu lietas. Un tagad ar šo pašu mēli, ar šo pašu kārpaino, gļotaino orgānu, kas applūst ar siekalām, kad iedomājies par mīlēšanos, par kailu ķermeni. Ar šo anatomisko muskuļu izaugumu pasaki pāris vārdus.
Pasaki – Mīlestība, Visums, Dievs, Gars. Pasaki ar savu siekalaino, mīlēties gribošo, izgaršojošo, dzīvojošo mēli – Es Tevi Mīlu.
Ar miesu izveido tiltu uz garu, ar miesu ļauj šeit darboties svētajam.
Un līdz serdei izjūti, ka nekas nav nošķelts, ka tavs ķermenis, ar visu, kas tajā ir, ir domāts izziņai – kā garīgai, tā fiziskai. Atļaujies būt anatomisks, ieinteresēts, pumpējošs, pukstošs, vibrējošs.
Dievs ir siekalas, asinsvadi un garšas kārpiņas.
Tas ir daudz kas vairāk, daudz neizsakāmāks.
Tomēr šeit tas parādās tā.
Mēlē.
Comments