top of page

Anna

Sauksim viņu par Annu.

Kad es viņu ieraudzīju, Anna sēdējā uz akmeņiem upes krastā un, noliekusi galvu, klusi šūpoja kājas ceļgalos, ik pa brīdim te iešūpjoties maigāk, te piepeši uzšļakstot augstu gaisā, kā man šķita, dusmu pilnu šļakatu.

Es viņu satiku kāda sava ceļojuma laikā, tālu projām no Ziemeļu mežiem un sūnām. Ienākot tālajā dienvidnieku ciemā, es ar visiem atnākušajiem sarokojos, sasveicinājos, pārmiju pāris vārdus. Tie bija gan pazīstami, gan nule satikti ļaudis. Tikai vēlāk sapratu, ka sanākuši nebija visi, trūka meitenes ar viļņu tetovējumu uz rokas.

Viņa šeit bija atbraukusi mācīties, neparastā veidā arī viņas liktenis bija savērpis un nopulējis notikumus tā, ka viņas zināšanu ceļš sākās te. Tālu no mājām, pie svešas un tomēr savējās cilts. Tur, no kurienes viņa nāca, Anna bija zināma kā sava ceļa gājēja. Jā, viņai, tāpat kā man, mājās bija palikusi ģimene. Bērni, viņas vīrs, skaists vīrs. Vīrs, ar kuru bija neticami, bet nebija viegli, jo viņai lielākoties nebija viegli pašai ar sevi. Viņi auga kopā, katrs par to, kam tiem bija jākļūst, un reizēm tas bija sasodīti grūti, pat nepanesami.

Jā, Anna ļoti mīlēja savu ģimeni un prombūtne šeit, tālumā rāva viņu uz pusēm. No vienas puses viņa bija laimīga būt šeit, mācīties, justies īsta un sava likteņa gājēja. No otras puses – tur nu viņi visi bija, palikuši mājās, palikuši mājās. Garajā ceļā uz džungļiem visu ceļu viņa lidmašīnā bija raudājusi, ne jau par ko īpašu. Asaras vienkārši lijušas vienu, divas, astoņas stundas. Droši vien zinādamas, ka notiks kas ļoti svarīgs, kam ir jābūt tukšam un gatavam.

Man ar Annu bija daudz kā kopīga. Mēs daudz sarunājāmies un tikpat daudz klusējām. Reizēm viņa pazuda, reizēm es viņu neredzēju dienām ilgi. Un tad atkal mēs bijā turpat, kopā dungojot, sapņojot.

Kādas nakts ceremonijas laikā es viņu redzēju sēžam uz trepītēm kaut kur nojumes malā. Pie viņas bija pienācis un savu pančo aplicis vietējais medicīnas vīrs. Jauns, tumšmatains un pa pusei akls. Annai tonakt bija ļoti slikti, viņa vēlāk teica, ka pirms tam savas ģimenes vārdā lūgusi, lai pārcērt visas saiknes ar viņiem, visas pieķeršanās, lai paliek tikai tīra mīlestība. Un tad nu viņa sēdēja uz trepītēm ar rakstainu, brūnu pančo ap pleciem.

Un piepeši medicīnas vīrs sācis skūpstīt viņas pirkstus, pa vienam, naktī, zem zvaigžņu debesīm, skanošiem kokiem, jāņtārpiņiem, dziedošiem cilvēkiem. Un mēness sirpi, par kuru viņai aizvien vēl mazliet nāca smiekli, jo šajā zemes malā tas spīdēja vēkšpēdus – nevis kā mums, te Ziemeļos, stalti izslējies. Viņš skūpstīja viņas pirkstus ar tādu pirmatnēju mīlestību, maigumu un reizē vīrišķību, kādu Anna nekad nebija pieredzējusi. Vismaz šajā sapņu pusē. Pa vienam pirkstu spilventiņam, pa naga apmalītei, pāri locītavām. Tikai roku, neko vairāk.

Jā, pēc tam viņi mīlējās.

Jā, Annai bija un ir ģimene.

Jā, Anna ļoti mīl savu vīru, mūžīgi. Un tomēr viņi mīlējās.

Tomēr.

Tas viss šķita kāda cita iemesla dēļ, tam nebija nekādas saistības ar iekāri, miesu, likās, tā ir daļa no rituāliem, no ārstniecības procesa, no augu mācības. Es zinu, ko jūs teiksiet, un tomēr man šķiet, ka visi augi, visas dziesmas, visas zilbes te saritēja kopā, lai noslēgtu kādu ļoti svarīgu apli, kādu cilpu un atkarību, kurā Anna bija nonākusi. Viņa lūdza daudz un prasīja pārcirst to, kas viņai bija vissvarīgākais, lai tiktu jaunā esībā, prasīja ne tikai sevis, bet arī savējo dēļ.

Es zinu, Annai tas nozīmēja tik drastisku viņas morāles, pieņemto vērtību, priekšstata par to, kas ir laba sieva, sieviete, sagruvumu. Jo viņa taču nekad un nekādā gadījumā. Īpaši pati zinot to, kas ir greizsirdība un kā var sāpēt pat nojausma, pat ne doma par to, ka otrs var būt kopā ar kādu citu. Un te nu viņa bija – savas morāles dūmos. Un jutās pavisam savādāk, kā bija jebkad iztēlojusies. Mierīga, savesta kārtībā, piedzīvojusi savu lielāko sabrukumu. Beidzot tikusi vaļā no savām lielākajām bailēm – tapt pamestai, nomirt no sāpēm, ka, iespējams, pastāv kāds cits starp viņu un viņas vīru, ar ko varētu būt labāk, ilgāk, skaistāk. Jo viņa bija redzējusi, kā viņš skatās citām sievietēm acīs un kādus vārdus saka par tām, kuras mīlējis. Un viņa bija jutusi, kā ir, kad uz viņu paskatās ar tām acīm, kas izmīlē tur pat uz vietas, pat nepieskaroties. Acīmredzot nebija citu veidu kā atbrīvot viņu no bailēm. Nebija cita veidā, kā tikai padarot viņu par redzošu, jūtošu un līdzatbildīgu.

Es zinu, ka aizbraucot mājās, viņa satika savu vīru, kurš piepeši bija kļuvis daudz spēcīgāks. Viņā bija parādījusies iekšēja taisna, spēkpilna līnija, nospriegots mērķtiecīgs mugurkauls. Bija ļoti grūti viņam pateikt, kas tur tālumā noticis, Anna teica, ka tādas sāpes kaklā un sirdī, pasakot savu nodarījumu skaļi, viņam nav jutusi nekad. Un tomēr tas bija sasodīti jāizdara, tas bija jāpasaka skaļi. Viņa pati bija kļuvusi vīrišķīgāka, uzņemoties atbildību par to, ka pārkāpusi robežas. Un interesantā kārtā vīrišķīgāku tādējādi bija padarījusi savu vismīļāko, kurš savukārt viņai piepeši noņēma smago spriegojumu no mugurkaula un atļāva būt sievietei. Un tā tas rit, vienam kļūstot spēcīgākam, otrs arī izsprāgst citā līmenī. Un tā tas rit.

Šis viņus padarīja nesalīdzināmi stiprākus, vienlīdzīgākus. Pilnīgs sagruvums bija atnesis pilnīgu skaidrību un notīrījis mīlestību no ilūzijām, pieņēmumiem, bailēm. Ļoti ķermeniski caur sevi viens vīrietis, kaut kur tālumā, pretēji jebkurām morāles normām, bija darījis spēcīgāku otru.

Es neteiktu, ka Annas un viņas vīra starpā sekoja piedošana, es teiktu, ka notika pilnīga pieņemšana, atlaišana, lai būtu kopā vēl absolūtāk, vēl dziļāk. Protams, ka tas, cik skaisti, dziļi un viedi Annas vīrs ietvēra sevī visu notikušo, lika viņai iemīlēt viņu trejdeviņas reizes vairāk, pareizāk sakot, atbrīvoja viņā mīlestības upi, kurai viņa rūpīgi bija likusi aizsprostus un šķēršļus, baidoties no plūdiem, baidoties pārāk mīlēt. It kā tas vispār būtu iespējams.

Protams, ka viņa zināja, ka augi, ka ceremonijas šajā visā bija lielākie skolotāji. Un zināja arī, ka Visums šo nekad neizspēlētu, ja arī Annas vīrs nebūtu pieredzējis turienes ceremoniju spēku un nebūtu skatījis Visumu un Zināšanas vaigā. Viņi bija nopelnījuši šo iespēju – caur dziļākajām sāpēm iemantot dziļāko sapratni. Kopā vemjot, kopā dziedot, kopā sagrūstot pa detaļām.

Tur, tālumā, viņa nopirka gleznu, ko bija gleznojis tas pats medicīnas vīrs. Glezna sarullēta stāv uz skapjaugšas kaut kur viņas Ziemeļu nama guļamistabā. Gleznojumā attēloti divi seni indiāņi, divi vīrieši, kas sniedz viens otram rapé – retu, dzīvinošu džungļu šņaucamo maisījumu, kas atmodina ķermeni, liek sajust katru šūnu, ievibrē, iekustina, iztīra, atbrīvo. Divi veci indiāņi, kas padod viens otram roku.

Tu nekad nezini, kas patiesībā esi, pirms visas tavas barikādes, visi tavi pieņēmumi, ilūzijas izrādās pupu mizas.

Kad nekā vairāk nav, tad esi tu.

p.s. šis stāsts ir unikāls un nekādā gadījumā nav raksturīga vietējajām dziedniecības tradīcijām.

6 views0 comments

Recent Posts

See All

Pērkons

Commentaires


bottom of page