Ļaujies

Otrā vēstule no Peru džungļiem.

/

Ir skaisti saprast, no kā tas rodas. It visas slimības, sarežģījumi, nepiepildīti sapņi. Ir grūti paskaidrot šo izpratni, jo tā atnāk vienā brīdī, vienā brīdī, kad esi pietiekami ilgi un dziļi bijis pats ar sevi. Un tas var izklausīties šizofrēniski, ezotēriski, kā vien vēlaties, bet tā ir mana pieredze, tas ir mans lielais dzīves atklājums. Viens klikšķis, kas mainījis visu manu pasaules skatījumu.

Pavēro savus plecus, savu sirdi. Kas ar tevi notiek, kad dzirdi ļaunu vārdu, notiek kas ne tā, kā vajadzētu? Kas ar tevi notiek, kad tu piedzīvo arī skaisto, mīlestību, prieku, baudu? Vai tu ļauj tam visam plūst, bez aizķeršanās, kā bezgalīgai, dzīvai upei, izbaudot to? Jā, ļaujot, lai sliktais un sāpes tevī izsāp. Jā, ļaujot, lai prieks ir, te, ļoti dziļš un tad pāriet.

Jeb tu pretojies un cīnies pretī sāpēm, savām sliktajām domām, ļoti turies pretī un neļauj tām sevī būt? Sodi sevi, neļauj enerģijai, kaut ne tik baltai, vienkārši iet cauri, tādējādi patiesībā visu padarot vēl smagāku, vēl dziļāku, jo šī enerģija atradīs veidu kā tevī izsāpēt šā kā tā?

Un prieku, laimi par katru cenu centies noturēt aiz astes, arī tam neļaujot vienkārši plūst, būt? Jūties slikti par to, ka tu jūties slikti? Neko daudz nevajag, tikai saspringtus plecus un krūtis un bailes dzīvot, bailes ļaut caur sevi plūst gan skaistajam, gan neglītajam.  Lai rastos samezglojums, saspringums.

Tieši šajos sapringtajos punktos tevī, kur tavs ego neļauj Visumam plūst – vienalga kāds tas tev šodien ir – labs, bezgala labs, truls, apdullinošs, tieši šajos punktos rodas samezglojumi, tumši plankumi, enerģijas vakums, kurā vēlāk ieperinās slimības, bloki, sāpes, kas nu jau neļauj dzīvot un plaukt arī visam pārējam tevī. Tieši te rodas sarežģījumi attiecībās, gan garīgās, gan miesiskās. Tieši te mēs pārstājam vienkārši būt un baudīt, neļaujam pie sevis atplūst orgasmiem un nemākam atvadīties no tā, kam jāiet. Tieši te, kur mēs nepieņemam savu tumšo pusi un negribam atlaist gaišo.

Ļauties, ļauties visam un saprast, ka tā tu nepazūdi, bet paliec tikai vēl krāšņāks, smaržīgāks, izturīgāks.

Just emocijas niansēti, dzīvot dzīvi, taču ļaut tai plūst, jo tu esi kanāls, caur ko mutuļo kas daudz lielāks.

To es biju aizmirsusi un to te man atkal parādīja.

Un vai ziniet kurš? Kurš ir mans skolotājs?

Bezgalīgi stiprs koks, kas vienmēr aug strauju upju un ūdeņu tuvumā, pārliecies pāri, tik skaisti pāri. Zied skaistiem rozā ziediem, kura ziedlapiņas birst upē, kas aiznes tos projām un projām. Kā mandala, ko rūpīgi saliek un vēlāk bez nožēlas izjauc, palaiž Visumā. Mans koks bobinsana, kura mizas, sulas un lapas es dzēru veselas desmit dienas, kopā ar sienāžiem, skudrām, moskītiem, milzu samta tauriņiem dzīvojot namiņā Peru džungļu vidū. Edot tikai rīsus, mazliet kartupeļus un burkānus, dzerot ūdeni un esot viena, cik vien iespējams viena. Protams, piedzīvojot arī ceremonijas – dienās un naktīs, naktīs un dienās.

Augu iepazīšana dziļās, trasformējošās diētās, kas ir pilnas emociju, sāpju, baiļu, atskārsmju, apgaismības ir sena curanderismo (dziedniecība Dienvidamerikā) tradīcijas daļa. Katram augam šeit ir savs vēstījums, savs uzdevums, ko tas atklāj cilvēkā. Cits palīdz uzvarēt bailes, cits palīdz atrast sakņu sajūtu, cits kodolu un tā bezgalīgi, bezgalīgi daudzās variācijās. Šamaņi un dziednieki ir tikai vidutāji starp dziedināmajiem un augu, tikai tulki un ceļveži. Visu lielo paveic daba, daba tevī.

Tagad augs ir manī, tagad skolotājs ir manā sirdī un tieši tāpēc es varu tik pārliecināti pastāstīt par sapringumu un brīvību. Par bailēm un brīvību.

Jo nerunāju es, bet ļauju runāt džungļiem. Ļauju mana ego vietā čukstēt Visumam.

Buenos Dias, pasaule.